Mana īstā, mana skaistā, mana vienīgā
Annas Peipiņas saruna ar psihoterapeiti Gintu Ratnieci žurnāla Santa 2007. gada decembra numurā.
- Es gribētu sākt ar jautājumu, kas it kā nav par tēmu, bet varbūt arī ir. Sakiet, kas dzīvē ir vissvarīgākais?
- Atbilde varbūt liksies jocīga, bet es domāju, ka es pati. Jo no tā jau atkarīgs arī viss pārējais. Es uzskatu, ka ārējā pasaule lielākoties tikai atspoguļo iekšējo. Mēs jau neuztveram objektīvo realitāti, kāda tā ir. Mēs katrs tajā redzam ko citu. Vienā un tajā pašā dienā vienam viss ir slikti, otram viss labi, pat laika apstākļi nav visiem vienādi – viens tos piedzīvo kā labus, otrs kā sliktus. Viss atkarīgs, kā es uztveru. Tā ka es teiktu – jā, vissvarīgākais esmu es pati.
- No kurienes rodas šis jautājums – vai es dzīvoju savu dzīvi? Bieži vien ārēji viss rit savu gaitu, nenotiek nekādas traģēdijas vai lūzumi, un pēkšņi – tāds jautājums.
- Dzīve agri vai vēlu konfrontē ar lietām, kas nav atrisinātas. Tā krīze var sākties no iekšpuses un šķietami tik tiešām pēkšņi. Sēžu, dzeru kafiju, un pēkšņi sajūtu – kaut kas nav labi. Pavisam nav labi. Taču tā var būt arī ārēja krīze, kas atved pie šīs domas. Vīrs pasaka – aizeju pie citas. Un tad ir jautājums – vai es jūtos kā upuris un ar upura sajūtu dzīvoju vai tomēr izeju tam visam cauri, izdzīvoju un atrodu visā notiekošajā jēgu.
Bija tāds psihoterapeits Viktors Frankls, pats piedzīvojis koncentrācijas nometni, visvairāk rakstījis par dzīves jēgu. Viņš saka – jautājums par dzīves jēgu rodas tad, kad tā pazūd. Kamēr viss kārtībā, šis jautājums nerodas. Bet līdzko mēs novirzāmies no kursa, šis jautājums ir tas, kas rāda, ka kaut kas tomēr nav kārtībā.
- Bet tad jau labi, ka šis jautājums rodas.
- Jau K.G. Jungs teicis, ka principā jebkura problēma rodas, lai tevi uzvestu uz pareizā ceļa. Vienalga, vai tā ir slimība, vai tās ir nesaskaņas, vai kāda neizprotama neapmierinātība, tā ir zīme, ka kaut kas nav kārtībā dziļāk. Un tad jautājums, ko es daru tālāk – vai nu es mēģinu sevī atrast to atbildi (vismaz uzdodu sev jautājumu), vai arī meklēju vainīgos ārpasaulē. Saku, ka vainīgs otrs cilvēks, laulātais vai priekšnieks. Skatoties uz citiem, izjūtu vēl asāk to, kā nav un apskaužu tos, kam ir. Taču tikai cilvēks, kas nav kontaktā ar sevi, kas nejūt sevi, mirklī, kad viņam ir problēmas, uzskata, ka tās ir ārpasaulē. Tas pats Jungs teicis, ka vienīgā dzīves jēga ir darbs pašam ar sevi. Dzīves jēga ir šis process – sevis iepazīšana un attīstīšana.
- Tomēr ir laiks, kurā jautājums „vai es dzīvoju savu dzīvi” kļūst īpaši aktuāls.
- Jā, tas ir noteikta dzīves posma jautājums. Dzīvi vispār var iedalīt trīs lielos posmos. Pirmais – kad cilvēks piedzimst, viņš ienāk mātes pasaulē. Tajā ir matriarhālā kārtība, mātes rūpes, tur valda beznosacījumu mīlestība. Kā māte izturas pret bērnu – lai viņš nenokrīt, kad mācās staigāt, lai ir viss nepieciešamais, un tas nāk pats par sevi. Bērnam nekas nav jādod pretī, viņš vienkārši saņem. Šis posms varētu būt līdz kādiem gadiem sešiem, septiņiem gadiem. Galvenā tā jēga – cilvēks tiek sagatavots, lai viņš var izaugt un attīstīties gan fizioloģiski, gan psiholoģiski tik tālu, lai viņš var uzsākt pastāvīgi dzīvot.
Tālāk viņš pāriet tēva pasaulē. Un tēva pasaule, patriarhāts, būtībā ir pasaule, kurā mēs visi arī dzīvojam. Kur ir likums, kur ir noteikta kārtība, kurā ir atbildība un sekas jebkurai mūsu darbībai. Un tajā posmā vairs nav svarīgi viņu pasargāt – ir tieši svarīgi, lai viņš izdara kļūdu un saprot, kādas tam ir sekas. Nevis sargāt, lai nepaklūp, bet ļaut paklupt, lai turpmāk iet uzmanīgāk. Te parādās arī sociālais vērtējums, īpaši, kad bērns aiziet uz bērnudārzu vai skolu. Jo skolā viņam patstāvīgi jāizdzīvo, pašam jāveido attiecības, viņš saņem vērtējumu, atzīmi. Parādās jautājums par sasniegumiem. Un protams, te ir arī autoritātes – tēvs, priekšnieks, policists.
Šajā tēva pasaulē mēs dzīvojam līdz tam, ko sauc par vidusmūža krīzi. Šī krīze notiek katram cilvēkam mazliet citā vecumā, bet principā – brīdī, kad cilvēks sāk saprast, ka dzīve nav bezgalīga. Ka viņš jaunāks nepaliek un ka diena, lai arī joprojām saulaina, jau sāk sliekties uz otru pusi. Vēl viena iezīme – cilvēks pats sāk kļūt par autoritāti. Līdz šim viss bija jāsasniedz, jācīnās, jāpierāda, tagad – pats esi autoritāte.
- Un kas notiek?
- Tas ir tas milzīgais pagrieziena punkts, kad cilvēkam jāpāriet no ārējās dzīves uz iekšējo. Jo fiziskais ķermenis uz vecumu iet uz leju (un tas ir neizbēgami), un ja cilvēks nepievēršas sev un savai iekšējai pasaulei, tad arī viņa psihe iet uz leju. Mēs redzam vecus cilvēkus, kas kļūst aizvien nejaukāki, paspilgtinās visas viņu rakstura sliktās īpašības. Bet ir otra iespēja, kad ķermenis iet uz leju, bet psihe iet uz augšu. Kad notiek garīgā attīstība (un nebūt ne tikai reliģiozā izpratnē) un patiešām cilvēks pievēršas pats sev. Un viņam atbildes vairs nav ārpusē, un pat ja tā ir reliģija un Dievs, kas šīs atbildes palīdz atrast, tās tik un tā ir individuālas atklāsmes.
Zūd ilūzijas. Un viena no galvenajām ilūzijām, ko mēs zaudējam, ir par savu nemirstību. Saprotam, ka dzīve nebūs bezgalīga. Un šajā kontekstā mēs ieraugām ļoti daudzu lietu relativitāti, nosacītību. Kaut vai nauda. Nu, kas ir nauda? Bet tas likās tik svarīgi divdesmit, trīsdesmit gados! Labi, tāda mašīna, šitāda, bet tu saproti, ka tās ārējās sajūtas tevi vairs neglābj. Neglābj no tā, ka tev jāsastopas ar svarīgākiem dzīves jautājumiem.
- Līdz šim pagrieziena punktam katrs nonāk, vai ne?
- Diemžēl nē. Kā mēs to labi varam redzēt.
- Vai tad var nodzīvot tikai, teiksim, tēva pasaulē?
- Jā, pat mātes pasaulē. Bet tas nav nekas labs. Jo neviens jau vairs nedod to mātes rūpi, ko cilvēks joprojām gaida un tad jāpiedzīvo vilšanās..
- Ir cilvēki, kas vienmēr pamanās atrast māti – sievā, draudzenē…
- Jā, tā var būt. Taču es nedomāju, ka tas viennozīmīgi ir komforts. Tās var būt pat psihiskas problēmas. Ja cilvēks nespēj uzņemties atbildību.
Taču, kā jau teicu, jebkura krīze ļauj cilvēkam izaugt. Protams, tas ir mokoši. Dažkārt pat sākas pilnīgi neciešama iekšēja disharmonija. Un tieši tajā brīdī, šajā gaismā arī parādās cilvēka patiesā dzīve. Vai tā ir īsta vai neīsta. Un mēs nonākam pie ļoti svarīgas atziņas – ka dzīve bez iekšējām pretrunām ir ilūzija. Ir naivi domāt, ka mēs varam dzīvot ļoti harmoniski. Jā, dzīves pirmajā pusē bieži vien liekas – nu, tagad vēl dzīvē izdarīšu to, iegūšu to, un tad gan iestāsies miers un laime. Dzīvošu vienkārši, mierīgi un labi. Bet dzīve nav iespējam bez pretrunām, un tās jāpieņem. Kaut vai nāve. Vai tas, ka dzīvei ir gaismas puse un ir ēnas puse. To nevar tā – ņemt un atrisināt. Tas ir tāpat kā daba – ir diena, ir nakts, ir saule, ir ēna. Un tieši spēja apzināties šos dzīves pretpolus un spēja tos pieņemt ir ļoti svarīga. Jo daudzi iekšējie konflikti rodas no tā, ka es kaut ko nepieņemu. No tā, ka mēs nepieņemam atšķirīgo – ka otrs cilvēks var būt citādāks, domāt citādāk, darīt. Būt citādāks. Ne tāds, kā es. Un ne tāds, kā es gribētu. Kaut vai savā bērnā atzīt, ka viņš ir atšķirīgs un atļaut viņam tādam būt, nevis dusmoties par to. Vai savam partnerim. Nevis mēģināt pārveidot, ko mēs tāpat nevaram. Bet tas nav vienkārši, protams, ka ne.
- Vai tas ir vienādi gan sievietēm, gan vīriešiem? Piemēram, sievietēm ir bērni…
- Vai tad vīriešiem nav?
- Nē, es gribēju teikt, ka sievietēm varbūt vieglāk izjust to dzīves piepildījumu caur bērniem. Un krīze nav tik skarba.
- Ja sieviete tā vai citādi dzīvo, apgalvojot, ka tas ir tikai bērnu dēļ, tā arī ir tā „neīstā dzīve”. Un bērni, kad izaug, viņi vairāk nav mani bērni. Tāpat kā es vairāk neesmu māte. Tās pārlieku lielās rūpes un bērnu, pēc tam mazbērnu dzīves dzīvošana – tā nav sava dzīve. Jo dzīvošana ar tām rūpēm…
- … dzīvošana ar rūpēm, starp citu, ir labs veids, kā neuzdot sev pārlieku daudz jautājumu. Nav laika.
- Bet jautājumi nāks tik un tā. Tāda vienkārša dzīve, vienkārša eksistence var būt tikai cilvēkiem, kurus uz to piespiež liela nepieciešamība, kad jau ir jautājums par fizisko eksistenci, par izdzīvošanu. Bet pārējiem ir tikai divas izvēles iespējas – vai nu brīvprātīgi un apzināti piedalīties savā individuācijas (individuācija ir cilvēka Patības attīstība visas dzīves garumā, bet jo sevišķi dzīves otrajā pusē) procesā, domāt par iekšējo izaugsmi vai arī kļūt par bezpalīdzīgu upuri. Cilvēku, kurš sāk vainot citus, kurš sāk gribēt to, ko nevar saņemt, tad sākas skaudība un viss kas cits. Jo viņš joprojām dzīvo ar ārējo pasauli un cenšas visu kontrolēt ar varu, ar naudu – tā vietā, lai pievērstos savai iekšējai pasaulei.
Šajā posmā aktualizējas arī attiecības ar dievišķo. Es tieši gribētu teikt – ar dievišķo, nevis ar Dievu. Jo, teiksim, vecmāmiņa laukos, kas nekad nav domājusi par meditācijām, pat nezina, kas tas ir – viņa tiešām kļūst apskaidrota uz vecumu. Tur ir tāda dzīves pieņemšana! Viņa dzīvo saskaņā ar dievišķo tādā, pat ne vienmēr reliģiozā, nozīmē, bet viņa ciena to dievišķo kārtību, kas ir pasaulē. Tur ir daba, kas arī ir dievišķa. Jo jautājums par dzīves jēgu bieži vien ir jautājums par pasaules kārtību, kurā es piedalos.
- Bet sākumā jau liekas, ka es te varu to kārtību mainīt.
- Tā daļa – pierādīt, mainīt pasauli – tā vēl ir cīņa ar tēva autoritāti. Tā vēl ir daļa no tēva pasaules. Bet kad cilvēks nonāk vidusposmā, viņš saprot, ka lietas jāpieņem, kādas tās ir.
- Bet tas nav vājums un samierināšanās?
- Ko nozīmē samierināšanās? Akceptēt dzīves kārtību?
- Taču šī kārtība ne vienmēr ir tik ideāla, godīga un taisnīga.
- O, jā, tā nu ir viena no trim lielajām ilūzijām, kas ir jāzaudē, lai cilvēks nobriestu. Pirmā – par savu nemirstību. Par to, ka es būšu mūžīgi. Otrs – ka pasaule ir taisnīga. Bet kurš ir apsolījis, ka pasaule būs taisnīga? Mēs to gribētu, bet nav. Un trešā ilūzija – ka dzīve ir ļoti vienkārša. Ka var dzīvot ļoti vienkārši un skaisti – tā, kā paradīzē. Ka, ja izdarīšu to un to, tad nonākšu stāvoklī, kad nebūs konfliktu, nebūs izaicinājuma. Jo katrā vecumposmā ir savi izaicinājumi. Un ir lietas, ko mēs varam iemācīties septiņu gadu vecumā un citā vecumā diemžēl ne. Tāpat kā individuāciju vai dievišķo izpratni nevar piedzīvot divdesmit gados.
- Nevar?
- Es domāju, ka ne. Varbūt kādos īpašos apstākļos, traģiskos pārdzīvojumos. Kad saka – cilvēks pārāk ātri novecojis. Būtībā visam jāiet savu gaitu.
- Bet tā iekšējā izaugsme bieži vien liek pieņemt smagus, kardinālus dzīves lēmumus. Sieviete aiziet no vīrieša, maina darbu.
- Es gan nedomāju, ka tā izaugšana obligāti nozīmē mainīt dzīvi fiziskā izpratnē. Ne vienmēr. Reizēm tas ir nepieciešams, bet reizēm šis solis tieši otrādi – novērš uzmanību no tavām patiesajām problēmām.
- Proti, vieglāk ir izšķirties, nekā kaut ko mainīt sevī pašā?
- Nē, tas nav viegli, bet rodas sajūta, ka es kaut ko izdaru. Un šī sajūta var būt mānīga. Jo atrisinājums ne vienmēr ir tajā, ka man ir jāmaina kaut kas ārpasaulē. Pat ne savā dzīvē. Jāmaina sevī pašā.
Nevar uzbūvēt veiksmīgas attiecības uz tā, ka es gribu un ceru, ka tas otrs kaut ko piepildīs manī. Iedos kaut kādu īpašu dzīves sajūtu. Ja es nevaru to radīt sevī, es gaidu no viņa. Un ja nav, sākas pārmetumi.
Bet runājot par darbu, profesiju… Es domāju, ka tā ir milzīga veiksme – atrast profesiju (vai vispār uzreiz, ar pirmo piegājienu, tas ir iespējams?), kas patīk un nemitīgi dod izaicinājumus. Ne vienmēr tas izdodas. Arī mana pirmā izglītība ir matemātika. Fizmatos tikai pēdējā kursā sapratu, ka tā nav mana profesija un izvēlējos studēt psiholoģiju.
- Man liekas, ka atskārsme, ka „es strādāju ne savā profesijā” skar daudzus, kuri izvēlējušies profesiju pēc principa – vai tajā varēšu būt veiksmīgs. Vai varēšu nopelnīt, labi ģērbties, ceļot. Nodrošināt ģimeni galu galā…
- Jūs gribat teikt, ka profesija bieži vien ir kompromiss.
- Jā, savā ziņā cena, ko es maksāju par to, ka varu komfortabli, nodrošināti dzīvot.
- Protams, mēs dzīvojam materiālā pasaulē, un tas kompromiss ir jāatrod. Un spiediens no ārpasaules šobrīd ir milzīgs. Te jārunā par sabiedrības vērtībām. Pietiek paskatīties uz mašīnām, kurās cilvēki brauc… Ir jābūt personībai, lai spētu stāvēt tam pretī. Ja cilvēkam nav pašvērtības, viņš meklē papildinājumu lietās. Cer, ka tā lieta viņam ko dos. Jo cilvēka es bieži vien ir plašāks nekā tikai es – respektīvi, es ir arī manas lietas. Tas ir mans personīgais paplašinājums. Es sevi asociēju ar tām. Tas ir psihisks process, un tur vajag milzīgu briedumu, lai es to nedarītu, lai nepieķertos lietām.
- Cilvēki vispār šobrīd ļoti daudz sagaida no lietām.
- Jā, tā ir sava veida atkarība. Kad mans labais garastāvoklis ir atkarīgs no kaut kā. No alkohola. No vīrieša. No lietas… Tas nozīmē, ka mana komforta vai diskomforta punkts ir ārpusē. Tā neesmu es pati. Un tad ir jautājums – vai tā ir tava īstā dzīve? Atņems tev to mantu, kas tad notiks? Visur vajadzīgs līdzsvars. Nevar jau ignorēt, ka mēs dzīvojam materiālā pasaulē. Svarīgi, lai to visu izmantotu, bet nekļūtu no tā atkarīgi. Un es domāju, ka cilvēks var būt saskaņā ar sevi un saskaņā ar materiālo pasauli arī.
Bet es vēl par to profesiju gribētu papildināt – man šķiet, par to domājot, ir vērts atgriezties bērnības vēlmēs. Mūsu bērnu dienu sapņos ir ļoti daudz enerģijas. Protams, daudzas gribēja būt dziedātājas un aktrises, tomēr kaut ko mēs tur varam uztaustīt. Jo tas ir tik būtiski – atrast sev īsto. Ja vijoli visas dzīves laikā cenšas izmantot kā bungas un no vijoles izvilināt skaņas, kam tā nav radīta, protams, ka tā salūzīs. Nemaz nerunājot par to, ka nevarēs nospēlēt mūziku. Tāpat kā ja bungas mēģināsim zāģēt ar lociņu. Tā iekšējā saskaņa ir ieklausīšanās sevī.
- Bet kāpēc ir tik grūti saprast, ko tu gribi?
- Tāpēc, ka tu neesi kontaktā ar sevi. Un dažkārt ir vajadzīgs mazliet atkāpties. Tāpēc dažkārt ir labi doties ceļojumā, lai varētu mazliet atstatu paskatīties uz savu dzīvi. Reizēm vajag kādu no malas, kas tev pasaka. Ne tikai psihoterapeits, tas var būt arī draugs un cilvēks, kuru satiec. Un galvenais, būt patiesam un godīgam pret sevi.
- Jūs piekrītat, ka katrs ir pats savas laimes kalējs?
- Jā.
- Bet liktenis? Likteņa sitieni, traģēdijas?
- Tas ir sarežģīts jautājums, bet bieži vien šie likteņa sitieni ir saistīti ar dzimtas mantojumiem. Likumsakarībām. Tādā izpratnē, ka visam ir sekas. Tā ģimene, kurā piedzimstam – tur daudz ko saņemam automātiski. Bet – un tas ir būtiski – līdz vidusposma vecumam ar to jau tā kā vajadzētu tikt galā. Un no šīs vietas tu kaut ko vari mainīt. Tas pats Frankls teica – ir notikumi, kurus mēs nevaram izvēlēties. Bet vienmēr varam izvēlēties, kā mēs reaģējam uz tiem. Mēs neizvēlamies notikumus, bet reakciju uz tiem mēs izvēlamies gan.
- Nereti domas par „īsto dzīvi” nāk no salīdzināšanas – skatoties uz svešajām, skaistajām, lieliskajām dzīvēm…
- Salīdzināšana vispār ir ļoti relatīva lieta, jo katrreiz mēs atradīsim, gan, kam iet labāk, gan, kam sliktāk nekā mums. Tas ir iekšējās izvēles jautājums. Piemēram, es neredzu, ka cilvēku dzīves ļoti atšķirtos – tās ir dekorācijas, kas atšķiras. Jūtas ir visas tās pašas – drāmas, traģēdijas, prieki. Visi tie paši, kas bomzim, tā miljonāram. Mums tikai šķiet, ka atšķiras. Tas ir tāds jauniešu pasaules redzējums, kad šķiet, ka ārējais atbilst iekšējam. Ka iepakojums ir tas, kas nosaka saturu. Mēs tikai redzam, ka ir labi. Mēs to gribam redzēt. Bet īstenībā jau mēs nezinām, kas tur notiek. Tās ir mūsu iedomas, fantāzijas. Un tā ir viegli domāt, jo tas novērš uzmanību no manis paša. No tā, ko man vajadzētu savā dzīvē darīt. Skatīties un runāt par otra dzīvi vienmēr vieglāk. Mēs reizēm veltam ļoti daudz laika, enerģijas, pat dusmu, lai spriestu un domātu par otra dzīvi.
- Sakiet, jums ir cilvēka laimes recepte?
- Nav.
- Arī pašai savas arī nav?
- Nē. Jo nav jau vienkāršu risinājumu, nav! Nav recepšu. Vienīgi zinu, ka viss atkarīgs no manis, un tas ir iedvesmojoši. Es šodien varu izdarīt to, ko vakar neesmu izdarījusi. Un dzīvot ir interesanti – izaicinājumu pietiks līdz mūža beigām. Ja vien mums būs drosme tos satikt.
Komentēt ļauts tikai reģistrētiem lietotājiem!
Reģistrēties | Pieslēgties