Informācija medijiem

15.01.2021.

Psiholoģiskā palīdzība ģimenēm – nepieciešama, bet bieži vien nepieejama

Garīgajai veselībai un psiholoģiskajai labklājībai pēdējos gados sabiedrībā tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība, speciālisti nenogurstoši aicina meklēt palīdzību, kad tā ir nepieciešama. Daudzās psihoterapeitu un psihoterapijas speciālistu praksēs pieraksts ir pilns ilgu laiku uz priekšu. Tomēr ne visi cilvēki šo pakalpojumu var saņemt. Iemesli tam ir vairāki – gan finanšu resursu trūkums, gan grūtības identificēt to, ka pastāv problēma, grūtības atrast īsto speciālistu, kā arī ierobežota pakalpojumu pieejamība reģionos. Savukārt Covid-19 laikmets mums parāda, cik psiholoģiski vienota un veselīga sabiedrība esam, kā arī skaidri norāda vajadzību pēc jaunas, sistēmiskas, vienotas domāšanas un pieejas visās jomās un regulējumos.

Psiholoģe un sistēmiskās ģimenes psihoterapijas speciāliste Andrija Likova atzīst, ka pakalpojumu pieejamība tieši bērniem un pusaudžiem Latvijā ir ļoti sadrumstalota: „Nav izstrādāts konkrēts algoritms, un ģimenēm nav skaidrības, kur vērsties pēc palīdzības, kā reaģēt un atsaukties uz savām un bērnu vajadzībām.” Profesionāļu novērojumi pēdējā laikā liecina, ka aizspriedumi par psiholoģiskās palīdzības saņemšanu palēnām mazinās un cilvēki vairs tik ļoti nebaidās vērsties pie speciālistiem. „Tiesa gan, joprojām saglabājas bailes un nedrošība, un bažas par konfidencialitāti, it sevišķi Latvijas reģionos,” stāsta Andrija Likova.

Šobrīd, Covid-19 laikmetā, speciālisti, kuri strādā ar ģimenēm, piedzīvo lielu darba slodzi, jo vispārējie ierobežojumi ir radījuši savas sekas, kas saistītas ar izmaiņām un nenoteiktību gan ģimenes emocionālās funkcionēšanas jautājumos, gan nestabilajā finanšu situācijā, gan jaunajām vecāku papildfunkcijām pedagoģijā. Spriedze ģimenēs bieži vien ir tik liela, ka ar iepriekšējiem resursiem un veidiem, kā tikt galā ar sadzīvi un attiecībām, vairs nepietiek.

 Prevencija vs. sekas

Joprojām daudz resursu tiek ieguldīts darbā ar sekām, tomēr veselīgs risinājums ir vairāk saistīts ar prevenciju, risku izvērtēšanu un darbu ar sabiedrības domāšanas maiņu, skaidri nosakot un paužot darbībā rūpes par cilvēku kā vērtību. Mūsu sabiedrībā esam labi apguvuši tādu uztveres modeli, kas ir saistīts ar redzamo daļu – sekām, bet vairāk būtu jāpievēršas prevencijai – tam, kā pamanīt, atpazīt un novērst riskus, kā laikus pasargāt, kā atsaukties, būt sociāli vērīgiem, atbildīgiem un nepieļaut, ka iestājas sekas, kas reizēm ir katastrofālas: bērni tiek izņemti no ģimenēm, notiek pašnāvības, ģimenes locekļi nonāk atkarību valgos. Mūsu valstī bērnu psihisko traucējumu agrīnajai prevencijai netiek veltīta pietiekama uzmanība, kā arī tiesiskais regulējums ir ierobežots. Kad publiskajā telpā atklājas kādas grūtības, tad notiek kampaņveidīgas aktivitātes un atsevišķi pasākumi, kas it kā ir paredzēti agrīnai prevencijai, bet kopumā tā ir sadrumstalota pieeja, kurai trūkst skaidras struktūras, vienotības, plūsmas un algoritma.

Skaļi notikumi izgaismo nepilnības

Andrija Likova kā speciāliste un konsultante bijusi iesaistīta vairākos sabiedrībai redzamos notikumos, kur piedzīvota vardarbība pret bērniem un pusaudžiem, – „sistēmas bērni” Jelgavas bērnunamā, kur tika atklāta darbinieku vardarbība pret bērniem; Bruknas muižas pieredze; mazā Ivana nāve; Ainažu psihoneiroloģiskajā slimnīcā notiekošais, kur bērns atradās deviņus gadus un neviens par viņu nelikās ne zinis; Ventspils novada Stiklu bērnu namā; Kapseļu ielas bērnu namā, Rīgas pašvaldības 36. pirmsskolas izglītības iestādē, kur atsevišķu darbinieku pārkāpumi pret bērniem bija ikdiena. Šie gadījumi liecina par jau sen vajadzīgo – īstenot efektīvu sistēmisku starpinstitucionālo sadarbību, lai mainītu esošo situāciju valstī, un ieguldīt resursus prevencijā, sabiedrības izpratnes veidošanā un prioritāšu īstenošanā.

A. Likova secina – lai gan daudzus gadus par to daudzi speciālisti runā, kā šo rīcības algoritmu ieviest dzīvē, tomēr tas joprojām nav izstrādāts un iekļauts vienotā sistēmā. Pašlaik lielākoties daudz kas ir atkarīgs no katra profesionāļa iniciatīvas, izpratnes, iesaistes, atbildības uzņemšanās spējām, no tā, cik profesionāli un iesaistoši savus pienākumus pildīs dažādi dienesti, t.sk. sociālie dienesti, nevalstiskās organizācijas.

Iniciatīvai sākt vienotas sistēmas izstrādi šobrīd būtu jānāk no Labklājības ministrijas puses, kas varētu saukt visus kopā pie viena galda un beidzot rīkotos tā, lai bērns būtu centrā un pasargāts, ir pārliecināta psihoterapijas speciāliste Andrija Likova. Kā trūkumu viņa uzsver arī faktu, ka no skolu mācību programmas izņemta kādreiz eksistējošā prevencijas daļa – veselības mācība vidusskolās, kurā bērni varēja saņemt informāciju, kā rūpēties par savu individuālo psihisko un fizisko veselību, kā atpazīt riskus, kur vērsties palīdzības meklējumos.

Ir vērojamas arī pozitīvas pārmaiņas sistēmā, piemēram, ja ir bijusi seksuāla vardarbība pret bērnu, kā arī nopratināšanas procesos. Bet šie risinājumi pagaidām tiek ieviesti kūtri, secina A. Likova. Jābūt precīziem un vienotiem risinājumiem šajā jomā visiem speciālistiem un visās institūcijās esošajiem darbiniekiem, lai, savstarpēji sadarbojoties, rīcības algoritms tiktu izstrādāts un ieviests dzīvē, lai visa sabiedrība, sākot no bērnudārza audzinātājas un beidzot ar valstsvīriem, zinātu, kā rīkoties, ja bērnam, pusaudzim vai ģimenei ir vajadzīga palīdzība.

 Sabiedriskās iniciatīvas domāšanas maiņai

Labdarības maratons „Dod pieci!” 2017. gadā sāka runāt par to, ka ir jāpārtrauc institucionālā vardarbība, bērniem jāaug ģimenēs un bērnunami ir mūsu valsts kropļojuma redzamā daļa. 2019. gadā pirmo reizi tika runāts par prevenciju un to, ka vecāki laikus jāizglīto par veselīgām attiecībām ar bērniem ģimenēs, par bērnu attīstības vajadzībām, smadzeņu attīstības posmiem un veselīgām audzināšanas metodēm. 2020.gadā “Dod pieci!” aktualizēja vardarbības problēmu ģimenēs un tās pārtraukšanu. Tas apstiprina, ka cilvēku psihoemocionālā veselība bija svarīga gan pirms desmitiem gadu, kad par to nerunāja skaļi un maldīgi lika domāt kā par normu, gan arī tagad, kad esam kļuvuši drosmīgāki un atklātāki, lai nepieļautu un risinātu attiecību problēmas. Andrija Likova iedrošina: „Mums jābūt skaidrībai, ka psiholoģiski veselīgas attiecības liek mums justies sadzirdētiem, saredzētiem, vērtīgiem, bet neveselīgas attiecības liek mums justies nevērtīgiem, pazeminātiem un vainīgiem. Svarīgi, ka varam kā sabiedrība būt zinoši un sociāli vērīgi, pamanīt signālus, nepieļaut riskus un, ja tomēr, tad iejaukties bez jebkādas vainas sajūtas, ka būsim nosūdzējuši kādu un nepieļāvuši robežu pārkāpšanu, izbeiguši vai ziņojuši atbildīgajām institūcijām, lai izbeigtu vardarbību. Tas nav kauns vai nosodāma rīcība, ja mēs lūdzam palīdzību sev, saviem tuvākajiem vai līdzcilvēkiem. Tas ir psiholoģiskā brieduma rādītājs.”

Informācijas trūkums, „īstais” speciālists un finanses

Ja pieņemam, ka ģimenes ārsts ir pirmais speciālists, kurš redz bērnu, pusaudzi vai jaunieti, tad viņam arī jābūt pietiekami zinošam, lai laikus pamanītu un spētu atsaukties bērna attīstības vajadzībām, spriež A. Likova. Tomēr ne vienmēr tā tas notiek. Viņas praksē ir bijuši arī gadījumi, kad ģimenes ārsts izraksta „miega zālītes”, lai pacients labāk gulētu, bet beigās izrādās, ka izrakstīti antidepresanti. Pašreiz šajos psiholoģiskās palīdzības procesos vairāk dominē speciālistu pašiniciatīva. Ja speciālists redz, ka ģimenei palīdzība nepieciešama ilgākā laikā, bet viņiem nav finansiālo resursu, tad tiek uzrunāti dažādi fondi un sociālie dienesti. Tomēr tā nav ierasta prakse, un komunikācija starp speciālistu un klientu bieži nenotiek atbilstoši klienta vajadzībām, tiek tušēti simptomi un situācija netiek risināta pēc būtības. „Ir pat vēl traģiskāk, kad, netiekot galā ar speciālistu piesaisti, bērni tiek izņemti no ģimenes, vēlāk no krīzes centriem tiek nosūtīti uz kādu no psihiatriskajām klīnikām, dažreiz – lai sodītu par uzvedību, nevis ārstētu. Tā ir realitāte mūsu valstī joprojām,” atklāj Andrija Likova.

 Ideālā palīdzība vs. realitāte

Ikvienam psihiskās veselības speciālistam, sākot profesionālu sadarbību ar klientu, būtu jāizvērtē, vai konkrētajam cilvēkam piemērotākā būtu psihoterapija vai arī vēlamāka būtu psihologa, sociālā darbinieka, psihiatra vai kāda cita speciālista palīdzība. Bieži vislabākos rezultātus sniedz komandas darbs, sadarbojoties vairākiem speciālistiem kopā, piemēram, ar medikamentu palīdzību risinot akūto situāciju, bet ar psihoterapijas palīdzību veicinot ilgtermiņa izmaiņas.

Andrija Likova stāsta, ka ir situācijas, kad psihologs un psihiatrs apzinās, ka terapijā būs nepieciešama vairāku speciālistu sadarbība: „Aizspriedumi, kas kādreiz bija dzīvi sabiedrības domāšanā, tagad vairs nav tik aktuāli. Tomēr ir jābūt skaidrām robežām, kāda ir vajadzība, kurš speciālists ar ko nodarbojas, kāda ir pakalpojumu maksa, un kurš par to maksās.” Jāsaka, palīdzība gandrīz vienmēr cilvēkiem ir vajadzīga pēc iespējas ātrāk, bet, ja rindā jāgaida vairāki mēneši, tad pēc laika bieži vien iespējams, ka psihologs vairs nevar palīdzēt un nepieciešama neirologa vai psihiatra medikamentozā palīdzība.

Aiz katras bērna uzvedības izpausmes slēpjas kāds iemesls, kāda vajadzība, un to iespējams noskaidrot individuālās sarunās, veicinot saikni, izprotot situāciju un izpausmju iemeslus, nevis radot jaunu un vēl smagāku krīzes situāciju. Ir jāpalīdz vecākiem preventīvi, jo bieži trūkst informācijas, kā atpazīt grūtību signālus, par ko liecina bērna izpausmes, kādi bērna simptomi atspoguļo attiecību problēmas ģimenē, kur vērsties pēc palīdzības, kā organizēt palīdzības saņemšanu, un vecāki stresa situācijā paliek bezspēcīgi nesakārtotās sistēmas priekšā, un tad bieži vieglākais risinājums ir nogādāt bērnu klīnikā, kādā kopienā, krīzes centrā vai bērnunamā. Institūcijām būtu vecākiem jāpiedāvā izstrādāts rīcības algoritms, kā atbilstoši vajadzībai un situācijai secīgi rīkoties, lai saņemtu palīdzību pēc iespējas ātrāk.

 Kurš speciālists kurā gadījumā?

Sabiedrībā joprojām nav pilnīgas skaidrības, kad būtu jāmeklē psihologa, psihoterapeita, psihoterapijas speciālista, psihiatra vai neirologa palīdzība.

Psihologs ir speciālists ar augstāko izglītību psiholoģijā, strādā ar psihiski veseliem cilvēkiem, viņu psiholoģiskajām problēmām ikdienas dzīvē, var palīdzēt gadījumos, kad nepieciešams veikt psiholoģisko izpēti, kā arī situācijās, kad klientam nepieciešama īstermiņa psiholoģiska palīdzība. Psiholoģiskā konsultēšana ir ļoti efektīva krīzes situācijās un ir vairāk vērsta uz klienta tagadnes grūtībām vai nākotni, taču psiholoģisko konsultāciju laikā mazāk tiek pētīta problēmu izcelsme.

Savukārt psihoterapeits vai psihoterapijas speciālists palīdz risināt problēmas, kas jau ilgstoši traucē dzīvot un, visticamāk, veidojušās bērnībā. Izveidojot ilgstošas terapeitiskas attiecības ar katru konkrēto klientu, terapeits palīdz cilvēkam dziļi izprast savu personību un attiecības ar citiem, tikt skaidrībā ar saviem dzīves mērķiem un patiesajām vajadzībām, lai cilvēks varētu sevi vairāk apzināties.

Psihiatrs ir speciālists ar medicīnisko izglītību, ārsts. Viņš var palīdzēt gadījumos, kad ir aizdomas par kādu psihisku slimību un nepieciešama medikamentoza terapija. Psihiatrs nosaka slimības diagnozi, nozīmē ārstēšanu un nepieciešamības gadījumā paraksta medikamentus. Psihiatriskā ārstēšana var notikt gan ambulatori, gan stacionāri.

Neirologs arī ir speciālists ar medicīnisko izglītību, ārsts. Neirologs  var palīdzēt centrālās un perifērās nervu sistēmas saslimšanu gadījumos. Neirologs nosaka neiroloģisko slimību cēloņus, bojājuma veidu un vietu cilvēka nervu sistēmā, nozīmē ārstēšanu, ja nepieciešams – iesaistot citus speciālistus.

 Valsts apmaksāti pakalpojumi, bet garas rindas

Psihologa, psihoterapeita, psihoterapijas speciālista un psihiatra profesionālus pakalpojumus var saņemt pie speciālista, maksājot par tiem no saviem līdzekļiem, vai arī ilgi gaidīt rindā uz valsts apmaksātajiem.

A. Likovai ir diezgan skarbs vērtējums: „No vienas puses, sabiedrībai tiek radīta vīzija, ka visi pakalpojumi ir pieejami, jo labi speciālisti tiešām ir – gan psihologi, gan psihoterapeiti un psihoterapijas speciālisti, gan psihiatri un neirologi. Tomēr reizēm ģimenēm nav izskaidrots, pie kura no speciālistiem būtu jāvēršas un kad tas jādara. Ja ģimenes šajā situācijā saņem noraidījumu vienu vai divas reizes, vai jāgaida rindā trīs četri mēneši vai pusgads, tad nolaižas rokas, jo vecākiem trūkst resursu un rodas bezspēcības izjūta. Arī audzināšanas kultūrvēsturiskais fons dara savu – palīdzības meklēšana un lūgšana vēsturiski nav bijusi praktizēta, un uzdrīkstēšanās brīdī cilvēki bieži saņēmuši noraidījumu, kritiku vai negatīvu attieksmi, kas veicinājusi gan kauna, gan vainas, gan izolētības izjūtu, atstājot vecākus krīzes situācijā vienus. Šobrīd valstī ir mainījies palīdzības sniegšanas un saņemšanas veids, runājam par fokusu uz bērna attīstības vajadzībām, bet institūcijas lielākoties mainās kūtri, tās stagnē savā attieksmē un būtībā, nav vienotas sistēmas un algoritma, kā palīdzēt ģimenēm ar bērniem. Grūtības rada valdošās institucionālās vides fons, nepiemērotā izglītības sistēma, kas mūsdienu bērniem, kuriem arvien vairāk un ātrāk jāapgūst informācija, bet smadzeņu attīstība norit savā tempā, rada milzu spriedzi. Ārēji tas netiek regulēts, bet prasības pret bērnu un ģimenes iesaisti tikai pieaug, un, tā kā bērnu uzvedības motīvi ir ļoti saistīti ar fonu, lai cik arī neiroplastiskums ir elastīgs, tādu disonansi ir grūti pārvarēt. Latvijā būtu ļoti svarīgi paaugstināt bērnu un ģimeņu tiesību aizsardzības, sociālo, izglītības, nevalstisko organizāciju un citu dienestu speciālistu izpratni par ieguvumiem no preventīvā darba, sociāli iekļaujošas, nevis nosodošas pieejas darbā ar bērniem un ģimenēm.”

Solis uz priekšu, īstenojot pilotprojektu 

Šobrīd tapis izmēģinājuma projekts, kurā ģimenes, kas smagi izjūt krīzes sekas, varēs saņemt līdz 10 bezmaksas psihoterapeita vai psihoterapijas speciālista konsultācijas. Šajā Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas projektā „Par atbalsta sistēmas pilnveidi bērniem ar saskarsmes grūtībām, uzvedības traucējumiem un vardarbību ģimenē” 12 mēnešus tiks sniegts psihoterapijas pakalpojums Latvijas ģimenēm ar bērniem, kā arī bērniem no 12 līdz 18 gadu vecumam, kuru vecāki šķiras vai jau dzīvo šķirti. Psihoterapeita vai psihoterapijas speciālista konsultāciju nodrošinās visai ģimenei ar jebkura vecuma bērniem, t.sk. bērniem, kuri ir jaunāki par 12 gadiem, nenosakot konkrētu ierobežojumu attiecībā uz ģimenē identificēto problemātiku (vecāku šķiršanās, bērna uzvedības problēmas, vecāka psihiska saslimšana, tuvinieka zaudējums u.c.). Vienas konsultācijas ilgums plānots no 1 līdz 1,5 stundām. Atbilstoši katra gadījuma specifikai un pakalpojuma sniedzēja izvērtējumam ģimene varēs saņemt no vienas līdz desmit konsultācijām, taču kopējais konsultāciju skaits ģimenei nevarēs pārsniegt 10 stundas.

Andrija Likova šo pilotprojektu vērtē ļoti atzinīgi: „Tā ir cerība, ka nākotnē valsts šo pakalpojumu varētu attīstīt plašāk, lai to varētu saņemt lielāks skaits ģimeņu, jo pilotprojektā mērķgrupa pagaidām ir neliela un ar ierobežotiem nosacījumiem. Būtu svarīgi, lai tiešām visas ģimenes, kurām rodas vajadzība, varētu saņemt psihoterapeita vai psihoterapijas speciālista pakalpojumus bez jebkādiem nosacījumiem.”

Palīdzība citās organizācijās

Uz jautājumu, kādu vēl valsts apmaksātu palīdzību var saņemt, Andrija Likova atbild, ka Pusaudžu resursu centrā valsts nodrošina desmit konsultācijas, kur tiek atbalstīti pusaudži un ģimenes. Diemžēl tās ir desmit sesijas, kas dod tikai pirmo impulsu, lai sāktu apzināties savas grūtības un dotu impulsu tālākai rīcībai. Un arī šajā centrā veidojas rindas, palīdzību nevar nodrošināt visām ģimenēm, kurām tas nepieciešams. „Rindas ir garas Pusaudžu resursu centrā, citos dienas centros un arī privātpraksēs palīdzība ne vienmēr ir uzreiz pieejama. Sociālajos un atbalsta centros nav vienota algoritma, kā atsaukties un kā risināt cilvēku vajadzības grūtību situācijās.” Valsts apmaksātu palīdzību psihoterapijā var saņemt arī ārpusģimenes aprūpē nonākušie bērni un uzņemošās ģimenes. Arī dažādas nevalstiskās organizācijas, piemēram, fonds „Plecs”, atbalsta un apmaksā psihoterapijas sesijas uzņemošajām ģimenēm, atbalsta centrs „Tilts” ir ļoti atsaucīgs uzņemošajām ģimenēm. Tomēr tā ir ļoti ierobežota atbalsta saņemšanas iespēja un nav pieejama visai sabiedrībai.

 Kā pašiem meklēt palīdzību

Kā meklēt psiholoģisku palīdzību? Andrija Likova runā par iespēju konsultēties telefoniski vai pieteikt vizīti klātienē un aprunāties ar kādu sertificētu psihologu, psihoterapeitu, psihoterapijas speciālistu, psihiatru, ģimenes ārstu vai sociālo darbinieku par iespējām saņemt psiholoģisko atbalstu vai risinājumus grūtību situācijā. A. Likova: „Kamēr ministrijas un citas institūcijas nav atrisinājušas pamatjautājumus un izveidojušas algoritmu veiksmīgai savstarpējai sadarbībai darbā ar ģimenēm un bērniem, atbildības uzņemšanās par kvalitatīvu risinājumu meklēšanu un piedāvāšanu ģimenēm ir katra speciālista paša rokās. Arī ģimenes aicinu aktīvi iesaistīties un neapstāties pie viena speciālista atbildēm, bet būt aktīviem un izzinošiem risinājumu meklējumos.” Tas nozīmē, ka vecākiem pašiem jābūt zinošiem un spējīgiem atrast pareizos ceļus, kā tikt līdz palīdzībai un to saņemt, uzrunājot kādu speciālistu, aktīvi izzinot iespējas. Un, ja palīdzība ir vajadzīga ātri, tad arī jāsamaksā par to.

Problēmraksts tapis sadarbībā ar Latvijas Psihoterapeitu biedrību (www.psihoterapija.lv).

Rakstu sagatavoja

Divi gani – sabiedriskās attiecības