Ar ko atšķiras sarunas pie psihoterapeita no sarunām ar draugu vai radinieku?

Galvenais, kas psihoterapijā notiek, patiešām, ir sarunāšanās, taču būtībā neviena sadzīviska saruna nelīdzinās psihoterapeitiskai sarunai. Arī psihoterapeiti ārpus darba laika nevada psihoterapeitiskas sarunas, jo tas ir komplicēts un sarežģīts iekšējais darbs, kas prasa lielu koncentrēšanos. Psihoterapijā neredzamā veidā ar klientu un psihoterapeitu notiek daudzi būtiski procesi.

Šeit varam pieminēt tikai dažus no tiem. Ļoti būtiska loma ir dziļam kontaktam strap klientu un terapeitu, jo zināms, ka daudzas sarunas mūsu dzīvē notiek virspusīgā gaisotnē bez dziļāka kontakta starp runātājiem. Bez tam daudziem cilvēkiem psihoterapija ir pirmā pieredze mūžā, kad kāds viņam ilgstoši velta nedalītu uzmanību. Psihoterapijā klients pēta pašus nozīmīgākos savas dzīves aspektus, tiecas savu dzīvi padarīt arvien apzinātāku, turpretim sadzīviskās sarunās apzināti vai neapzināti cilvēki izvairās no tā, kas ir pats sāpīgākais, par ko kaunas vai jūtas vainīgi.

Viena no psihoterapeita darba metodēm ir t.s. empātiskā klausīšanās, proti, psihoterapeits ir profesionāli sagatavots ilgstoši klausīties klientu “tīri” – t.i. atliekot malā savus  pārdzīvojumus un pieredzes. Sarunājoties ar radiem un draugiem, ir sarežģīti izpaust tādas jūtas, kas apkārtējiem ir grūti izturamas – bēdas, dusmas, naidu, skumjas, greizsirdību utml. Šādā situācijā tuvinieki un draugi parasti cenšas nomierināt cilvēku, kurš vēlas izpaust savas jūtas, bet bieži tas nemazina ciešanas.