Ko psihoterapeits dara un domā, tiekoties ar klientu?

Psihoterapeita darba instruments ir viņš pats. Stereotipiski pierasts domāt, ka tieši dažādu instrumentu jeb rīku izmantošana ir tā, kas padara kādu par profesionāli, par tādu, kas efektīvi  spēj paveikt kādu darbu vai sniegt palīdzību. Psihoterapeita darbs un profesionalitāte nav ārēji novērojama, tas ir viņa iekšējais darbs, kas paliek apslēpts vērotājam no malas. Redzams ir vienīgi tas, ka tikšanās laikā ar klientu psihoterapeits uzmanīgi klausās, vēro, jautā un atbild klientam. Neredzamā daļa ir tā, ka psihoterapeits vienlaicīgi iekšēji veic vairākus ‘darbus’.  Proti, psihoterapeits gan iedziļinās klienta iekšējā pasaulē un empātiski (t.i.kā savas) izdzīvo klienta grūtības – bailes, bēdas, bezspēcību, trauksmi, depresiju, dusmas, gan arī vienlaicīgi cenšas saskatīt tajā racionālas sakarības, modeļus,  vērtības, kas pašam klientam vēl nav apzinātas. Tai pat laikā psihoterapeits uzmanīgi vēro arī pats sevi un tiecas pēc iespējas skaidrāk apzināties, kā ‘šeit un tagad’ notiekošais ietekmē viņu pašu un klientu – tas ļauj vēl labāk saprast klientu. Šie procesi no psihoterapeita prasa gan pamatīgas zināšanas, gan  ilgstošu treniņu, gan spēju ilgstoši koncentrēties, gan daudzas citas prasmes. Viena no būtiskākajām psihoterapeita prasmēm ir spēt izveidot īpašu terapeitisku vidi, kas būtu piemērota katram konkrētajam klientam, lai viņš spētu mainīties.