Vai es varu būt drošs, ka to, ko es šeit stāstu, neviens neuzzinās?

Jā. Ja vien… psihoterapeitam nepastāsta, piemēram, par to, ka ir ieplānots un notiks terorisma akts. Tajās zemēs, kurās pastāv psihoterapija, pastāv arī t.s. konfidencialitātes princips, kas ir īpaši uzsvērts psihoterapeitu ētikas kodeksos. Tas paredz, ka to informāciju, ko psihoterapijas klients psihoterapijā uztic psihoterapeitam, šis speciālists nedrīkst izpaust citiem. Šim likumam ir ārkārtēji izņēmumi. Viens no tiem spēkā jau minētajā piemērā. Otrs izņēmums paredz, ka psihoterapeits drīkst iepazīstināt ar psihoterapijas gaitu pieredzējušus, kompetentus, profesionālu organizāciju pilnvarotus kolēģus, psihoterapijas pārraugus. Tas ļauj nodrošināt kvalitatīvu psihoterapiju. Pārraugs uzzin to, kas nepieciešams, lai rūpētos par psihoterapijas efektivitāti, bet neuzzin tos datus un faktus, kas ļautu atpazīt konkrētus klientus. Uzticētās informācijas neizpaušanas princips ir spēkā arī tad, ja nepilngadīga klienta psihoterapiju finansiāli un organizatoriski nodrošina vecāks, aizbildnis vai tuvinieks: piemēram, mamma ved bērnu pie psihoterapeita un maksā tam par darbu, un palaikam apmeklē šo psihoterapeitu pati, lai pārrunātu bērna dzīves situāciju, taču nesaņem ziņas no psihoterapeita par to, ko sacījis bērns tikšanos laikā ar psihoterapeitu bez mammas klātbūtnes.