foto-3

Kāpēc tas notika ar mani? Kā sadzīvot un uzvarēt krūts vēzi: Inna Savoņa, eksistenciālā psihoterapeite

Pienāks diena, kad jautājumu: „Kāpēc tas notika ar mani?” nomainīs jautājums: „Kā man iziet no šīs traģēdijas, kā jaunam cilvēkam?”

Kāpēc tas notika ar mani, kā es dzīvošu tālāk, vai varēšu uzveikt slimību, vai saņemšu atbalstu no tuviniekiem? Šos jautājumus uzdod katrs, kas kaut reizi sastapies ar onkoloģisko diagnozi. Krūts vēža diagnoze ir viens no spēcīgākajiem stresa faktoriem . Daudz pētnieki šīs diagnozes uzstādīšanu uzskata kā „visspēcīgāko stresu”, „sevišķu psiholoģiskās traumas veidu, kas saistās ar spēcīgu psihes kairinājumu”, „dubulto psihisko traumu”, īpaši, gadījumos, kad pastāv nepieciešamība izņemt  krūts  dziedzeri.  Šo situāciju pasliktina arī operācijas nepieciešamība, kas maina sievietes uztveri par savu ķermeni un  reizē arī seksuālo pievilcību.

Pēc ziņām par diagnozi un ,,šoku”, kas saistās ar to, lielākā daļa sieviešu piedzīvo pretrunīgas izjūtas. No vienas puses ir nepieciešams iziet cauri smagam ārstēšanas procesam un turpināt dzīvot ģimenē, strādāt darbā, neskatoties uz sekām, bet no otras puses ir grūti samierināties un pieņemt kropļojošu operāciju (krūts noņemšana), kas ir milzīgs trieciens katrai sievietei.

Diagnozes apzināšanās saistās ar lielām sievietes ciešanām. Tipiski tas izpaužas kā nemiers, trauksme, dažreiz pārejot bailēs, pilnīgas bezcerības un dzīves bezjēdzības sajūtā, vai  domās par neizbēgamu ātru un mokošu nāvi. Cita veida reakcija izpaužas grūtsirdības un ļaunuma pilnā garastāvoklī. Slimnieki kļūst nomākti, aizkaitināmi, naidīgi, dažreiz  bez jebkāda iemesla, izrādot akūtas dusmu lēkmes, kuras var pavadīt agresija, kas ir vērsta uz tuvākajiem ( ģimeni, kolēģiem, medicīnisko personālu).

Sievietei, kurai ir noteikts krūts vēzis, ir nepieciešams atbalsts no radiem un draugiem, kā arī profesionāla psiholoģiska palīdzība. Ģimenes locekļi parasti baidās, ka sarunas par slimību tikai sarežģīs situāciju un vēl vairāk satrauks slimo sievieti. Patiesībā ir pilnīgi pretēji.

Problēmas izrunāšana skaļi palīdz noņemt stresu un mazina spriedzi. Ļoti svarīgi, lai tādā brīdī blakus ir cilvēks, ar kuru var dalīt šīs sāpīgās jūtas un atrast iekšējos resursus situācijas pārvarēšanai. No diagnozes uzstādīšanas brīža sieviete un viņas tuvinieki var griezties pēc palīdzības atbalsta grupās onkoloģiski slimajiem un viņu ģimenēm, kā arī saņemt individuālās konsultācijas pie psihoterapeita.

Pie slimības pieņemšanas un uzveikšanas caur dusmām un depresiju?

Sieviete nonāk pie slimības pieņemšanas caur noliegšanas, dusmu, kaulēšanās un depresijas stadijām. Tikai tad aktuāls kļūst uzdevums mobilizēt visus organisma spēkus cīņai ar vēzi. Balstoties uz holistisku pieeju personībai un slimības izpratnei, var apgalvot, ka emocionālajam un kognitīvajam (nepieciešams paskaidrojums) noskaņojumam ir ļoti svarīga nozīme slimības pārvarēšanā.

Bezpalīdzības sajūta, atteikšanās no cīņas ir emocionāla reakcija, kas noved pie fizioloģiskām izmaiņām, nomācot dabisko cilvēka organisma aizsargspēju (imunitāti). Lielākais vairums uzskata, ka dziedināšana ir tas, ko dara ar mums, kad parādās dažādas problēmas veselībā, bet mūsu atbildība ir tikai par ārsta apmeklējumu, kurš mūs izārstēs. Zināmā mērā tā ir, bet ne tikai.  Mēs ietekmējam savu veselību  ar savām idejām, jūtām un attieksmi pret dzīvi. Bez tam, cilvēka organisma reakcija uz ārstēšanu ir atkarīga no ticības veiksmīgam rezultātam un uzticības ārstam.

Atšķirība starp pacientēm, kuras izveseļojas un tām, kuras to nespēj izdarīt, lielā mērā ir atkarīga no attieksmes un ticības, ka spēs ietekmēt atveseļošanos. Tas ir jautājums par atveseļošanās motivāciju.

Saprast, cik lielā mērā slimnieks var ietekmēt savu veselību un slimību ir pirmais solis ceļā uz izveseļošanos! Pats galvenais ir dzīvot griba! Svarīgi ir cerēt uz labāko un ticēt savām spējām  uzveikt slimību!

Sabiedrības uzskati

Sabiedrībā valda pozitīvi un negatīvi uzskati saistībā ar vēzi. Negatīvie uzskati – vēzis nozīmē nāvi; vēzis uzbrūk cilvēkam un ar viņu cīnīties ir bezjēdzīgi; jebkura ārstēšana ir sāpīga un neefektīva, un parasti to pavada smagi, nevēlami blakusefekti. Pozitīvie uzskati– vēzis ne vienmēr ir nāvējošs. Pēc onkologu domām, krūts vēzis pieder pie saslimšanas, kuru var izārstēt līdz „pilnīgai pacienta bioloģiskai atveseļošanai”, jo personīgie iekšējie resursi palīdz cīnīties ar vēzi; medicīna ir gājusi uz priekšu un katru gadu vēža ārstēšanas metodes uzlabojas.

 Ja ir paniskas bailes no diagnozes un niecīga ticība savām spējām, lai uzvarētu slimību, veselība pasliktināsies tik strauji, ka mulsinās pat speciālistus. Negatīva vai pozitīva attieksme visvairāk ietekmē slimības iznākumu. Neveiksmes gaidīšana noved pie neveiksmes. Noteikta vēlme ietekmē ārstēšanas rezultātu, bet arī sabiedrības uzskati par vēzi iedarbojas spēcīgi. Tie var palielināt bezpalīdzības sajūtu, vai sniegt cerību un ticību pozitīvam iznākumam un vairot spēku cīņai ar šo slimību.

Otrais  psiholoģiskā šoka vilnis – ko darīt pēc tam, kad vēzis uzvarēts?

Pēc operācijas un citām agresīvām ārstēšanas metodēm, sievietei,  pārnākot mājās ar slimu „roku”, nesimpātisku šuvi krūts vietā, novārdzinātu un nespējīgu veikt mājas darbus pārņem otro reizi psiholoģiskā šoka stāvoklis. Kurš, pēc viņas domām, atņem jebkuru cerību jebkad atgriezties pie iepriekšējās dzīves.

Onkologi šo situāciju sauc par psiholoģisko kollapsu, jo mastektomija „izsit” vairumu sieviešu no ierastā stāvokļa un noved pie psihes un dzīves veida izmaiņām. Sievietēm, kas pārcietušas mastektomiju, bieži novēro aizkavētus emocionālos pārdzīvojumus. Slimnieces, ejot cauri diagnozes uzzināšanai, operācijai, ķīmijterapijai, radioloģijai turas „stipras”, neiekrītot depresīvā stāvoklī.  Taču pēc saņemtās ārstēšanas, intensīva kontakta ar ārstiem, analizējot pagājušos notikumus pēkšņi sajūt stipru trauksmi, satraukumu, raudulīgumu, nekontrolētas dusmu lēkmes un aizkaitināmību.

Tas notiek, jo pacientes uzzinot diagnozi mobilizē savus spēkus cīņai ar slimību, bet garīgos pārdzīvojumus atliek uz vēlāku laiku. Un kad ilglaicīgā ārstēšana tuvojās nobeigumam, aizturētās emocijas laužas uz āru.

Tādā krīzes situācijā sievietei  ir nepieciešams izmainīt dzīves pozīciju, pārskatot savas attiecības ar apkārtējo pasauli, vērtības, kas līdz šim pastāvējušas. Atbalsta grupas slimniecēm un viņu ģimenēm, savlaicīga psiholoģiska palīdzība var samazināt psiholoģisko un psihopatoloģisko reakciju rašanos.

Šādā situācijā nokļuvušām sievietēm var piedāvāt salīdzinājumu ar atgriešanos no kara. Viņām jāsāk apsvērt jaunas dzīves iespējas. Vai viņas gribēja vai nē, bet jaunā dzīve ir pienākusi un viņām no tās ir jāpaņem viss. Ir jāpieņem lēmums, vai zaudējums Jūs iznīcinās vai padarīs stiprākas.

Cilvēks sāk savu dzīvi vērtēt, kad stāv bezdibeņa malā. Ja nesen jūs dzirdējāt no ārsta šausmīgo diagnozi – krūts dziedzera vēzis, tad tikai jūs zināt, cik dzīve ir skaista. Un pienāks diena, kad jautājumu : „Kāpēc tas notika ar mani?” nomainīs jautājums: „Kā man iziet no šīs traģēdijas, kā jaunam cilvēkam?”  Tas, ko es esmu pārcietusi  ir smags pārbaudījums manā dzīvē. Varbūt pats sliktākais, kas ar mani ir noticis. Bet tas nav pasaules gals. Man var vēl var būt pilnvērtīga un cienīga dzīve. Nelaime daudz ko man iemācīja un no tās es iziešu daudz labāks cilvēks, ne kā biju agrāk.

To pateikt ir grūti, pat domāt ir grūti. Bet šis mērķis ir prātīgs un sasniedzams. Ir svarīgi saprast galveno – jūs esat cīnītājas, jo izdzīvots ir tas, ko cits varbūt nebūtu spējīgs izdarīt nedz fiziski, nedz emocionāli. Cīņā ar vēzi uzvar ne katrs, ja tas jums ir izdevies, tad ir jāturpina iet uz priekšu!

Sastādiet nākotnes mērķus!

Dzīves plāns ir pašas dzīves pierādījums. Jauni mērķi rosina iet uz priekšu un sasniegt iecerēto. Tas viss ceļ pašnovērtējumu un ticību saviem spēkiem. Kamēr jūs neatguvāt garīgos un fiziskos spēkus, sāciet ar maziem mērķiem, plāniem nākošai dienai, saistītiem ar pareizu dienas režīmu, ēšanu, ārstniecisko fizkultūru, sekojiet savam ārējam izskatam, dariet darbus, kas sagādā prieku, atcerieties savas aizraušanās un hobijus!  Nevajag sevi izolēt no dzīves un citiem cilvēkiem.

Kā tikt galā ar bailēm?

Jums var traucēt bailes no recidīva jeb slimības atgriešanās. Kā tik galā ar šīm bailēm? Pirmkārt, tās  ir jāpieņem, lai arī ir grūti atgriezties pie iepriekšējās dzīves uztveres. Vajag uz to reaģēt, un pieņemt darbības, lai ar to tikt galā. Šīs bailes var apspriest ar psihoterapeitu. Var pievienoties atbalsta grupai sievietēm ar krūts vēzi (biedrība ”Vita”, kurā darbojās sievietes – brīvprātīgās, kuras ir pārcietušas mastektomiju), šī ir vieta kur jūs varat dalīties ar savu satraukumu ar citām sievietēm, kuras saprot visu, kam jūs gājāt cauri. Ja jums nav ērti tikties klātienē ar atbalsta grupas cilvēkiem, varat kontaktēties forumos, lasīt grāmatas, kuras uzrakstījušas sievietes, kuras uzveica vēzi.

Vai kādreiz pienāks diena, kad nedomāsiet par krūts vēzi? Jā, tas ir iespējams. Laiks ir dziednieks. Katrs nākamais gājiens uz pārbaudi pie onkologa ar pozitīvu rezultātu jūs mierinās. Laiks ārstē, bet ne pats par sevi. Tas ir laiks, kurš piepildīts ar „pareizajām” domām un darbiem!