Psihoterapeitiem visbiežāk uzdotie jautājumi

Kā izvēlēties sev psihoterapeitu?

Tas ir svarīgi- nokļūt pie psihoterapeita, kuram tieši Jūs vēlētos uzticēties! Kopā ar psihoterapeitu Jūs pavadīsiet ne vienu vien stundu, runājot par visbūtiskākajiem Jūsu dzīves jautājumiem, tādēļ ir vērts ieguldīt laiku un pūles, lai atrastu psihoterapeitu, ar kuru Jūs patiešām vēlētos strādāt. Jo labāks būs Jūsu kontakts ar terapeitu, jo labāk un ātrāk sekmēsies psihoterapija un notiks pozitīvas izmaiņas jūsu dzīvē. Ir vairākas iespējas kā rīkoties, ja vēlaties sākt terapiju. Pirmkārt, apdomājiet, kuriem psihoterapijas virzieniem Jūs dotu priekšroku, izvēlieties vienu vai pāris, kas Jums šķiet atbilstošāki. Šajā mājas lapā Jūsu rīcībā ir Latvijas Psihoterapeitu biedrības sertificēto psihoterapeitu reģistrs un LPB psihoterapijas studentu reģistrs. Iepretim katra speciālista vārdam, ir norādīts virziens, kuru konkrētais psihoterapeits pārstāv, tālrunis un pilsēta, kurā viņš praktizē. Piezvaniet un aprunājieties ar vairākiem terapeitiem, bet pēc tam izlemiet, pie kura aiziet uz pirmo tikšanos. Tiekoties ar terapeitu viņa prakses vietā, uzdodiet speciālistam visus Jūs interesējošos jautājumus: par psihoterapijas norisi, izmantotajām tehnikām, par ilgumu, biežumu, cenu, terapeita izglītību un pieredzi. Nekautrējieties aiziet uz pirmo tikšanos pie vairākiem psihoterapeitiem, bet pēc tam izlemiet, pie kura speciālista sāksiet psihoterapiju. Psihoterapeiti ļoti novērtēs, ja piezvanīsiet un pavēstīsiet savu lēmumu par terapijas turpināšanu, neatkarīgi no tā, kāds tas ir. Daži psihoterapeiti klientiem bez maksas piedāvā īsu pirmo iepazīšanās tikšanos.  Bieži klienti vēlas sākt psihoterapiju pie speciālista, kuru kāds ir ieteicis.Tas noteikti ir labs veids kā izvēlēties terapeitu, īpaši, ja ieteicējs ir cilvēks, kuram Jūs uzticaties un kurš pats ir apmeklējis psihoterapeitu. Ja jūtat, ka Jums ir nepieciešama palīdzība, neliedziet to sev, tāpēc vien, ka kādam no Jūsu radiem vai paziņām ir noraidošs vai nicinošs viedoklis par psihoterapiju vai psihoterapijas klientiem. Parasti visnegatīvākais  un kategoriskākais viedoklis ir tieši tiem cilvēkiem, kam pašiem nav nekādas psihoterapeitiskās pieredzes.

Cik ilgs parsti ir psihoterapijas process?

Sākot psihoterapijas procesu, ir grūti precīzi prognozēt, cik ilgs laiks Jums būs nepieciešams, lai sasniegtu iecerēto. Kādēļ? Tas atkarīgs no vairākiem faktoriem:

  • no tā, cik sen ir izveidojušās problēmas, kas Jums traucē;
  • no tā, vai šobrīd Jūs atrodaties dziļā krīzes situācijā, vai nē;
  • vai šī būs pirmā reize, kad Jūs saņemsiet psihoterapeitisku palīdzību savu problēmu risināšanā;
  • kāds ir Jūsu individuālais pārmaiņu ‘ātrums’ (tas katram klientam ir atšķirīgs);
  • vai Jūsu dzīvē ir sava atbalsta sistēma jeb resursi, kas Jums ļautu vieglāk un ātrāk ieviest dzīvē iecerētās pārmaiņas   (piem., laba fiziskā veselība, darbs, saprotoši radi, draugi, sava aizraušanās, izkopta garīgā dzīve)?

Vislabāk par psihoterapijas ilgumu varēs spriest pēc tam, kad kopā ar psihoterapeitu būsiet formulējuši galvenās risināmās problēmas un arī mērķus, kurus vēlaties sasniegt psihoterapeitiskajā procesā.  Psihoterapijas ilgums var būt atkarīgs arī no Jūsu izvēlētā psihoterapijas virziena (skat. psihoterapijas virzieni). Grupu psihoterapija parasti ir īslaicīgāka kā individuālā psihoterapija.

Kad beidzas psihoterapijas process?

Psihoterapija beidzas, kad sasniegti terapijā izvirzītie mērķi, klients un psihoterapeits ir pārrunājuši terapijas gaitu un kopā izlemj, ka terapija ir noslēgusies. Ir labi, ja jautājumu par to, kad būs psihoterapijas noslēgums, klients un psihoterapeits terapijā periodiski pārrunā. Tas palīdz gan klientam, gan psihoterapeitam labāk apzināties, cik tālu ir pavirzījies psihoterapeitiskais process, kādas šai sakarā ir klienta izjūtas un vēlmes. Kopumā psihoterapeitiskais process ir vērsts uz to, lai klients labāk apzinātos savas domas, jūtas un rīcību, spētu uzņemties atbildību par to, kā arī ar lielāku prieku dzīvotu pats savu dzīvi.

Ko psihoterapeits dara un domā, tiekoties ar klientu?

Psihoterapeita darba instruments ir viņš pats. Stereotipiski pierasts domāt, ka tieši dažādu instrumentu jeb rīku izmantošana ir tā, kas padara kādu par profesionāli, par tādu, kas efektīvi  spēj paveikt kādu darbu vai sniegt palīdzību. Psihoterapeita darbs un profesionalitāte nav ārēji novērojama, tas ir viņa iekšējais darbs, kas paliek apslēpts vērotājam no malas. Redzams ir vienīgi tas, ka tikšanās laikā ar klientu psihoterapeits uzmanīgi klausās, vēro, jautā un atbild klientam. Neredzamā daļa ir tā, ka psihoterapeits vienlaicīgi iekšēji veic vairākus ‘darbus’.  Proti, psihoterapeits gan iedziļinās klienta iekšējā pasaulē un empātiski (t.i.kā savas) izdzīvo klienta grūtības – bailes, bēdas, bezspēcību, trauksmi, depresiju, dusmas, gan arī vienlaicīgi cenšas saskatīt tajā racionālas sakarības, modeļus,  vērtības, kas pašam klientam vēl nav apzinātas. Tai pat laikā psihoterapeits uzmanīgi vēro arī pats sevi un tiecas pēc iespējas skaidrāk apzināties, kā ‘šeit un tagad’ notiekošais ietekmē viņu pašu un klientu – tas ļauj vēl labāk saprast klientu. Šie procesi no psihoterapeita prasa gan pamatīgas zināšanas, gan  ilgstošu treniņu, gan spēju ilgstoši koncentrēties, gan daudzas citas prasmes. Viena no būtiskākajām psihoterapeita prasmēm ir spēt izveidot īpašu terapeitisku vidi, kas būtu piemērota katram konkrētajam klientam, lai viņš spētu mainīties.

Ar ko atšķiras sarunas pie psihoterapeita no sarunām ar draugu vai radinieku?

Galvenais, kas psihoterapijā notiek, patiešām, ir sarunāšanās, taču būtībā neviena sadzīviska saruna nelīdzinās psihoterapeitiskai sarunai. Arī psihoterapeiti ārpus darba laika nevada psihoterapeitiskas sarunas, jo tas ir komplicēts un sarežģīts iekšējais darbs, kas prasa lielu koncentrēšanos. Psihoterapijā neredzamā veidā ar klientu un psihoterapeitu notiek daudzi būtiski procesi.

Šeit varam pieminēt tikai dažus no tiem. Ļoti būtiska loma ir dziļam kontaktam strap klientu un terapeitu, jo zināms, ka daudzas sarunas mūsu dzīvē notiek virspusīgā gaisotnē bez dziļāka kontakta starp runātājiem. Bez tam daudziem cilvēkiem psihoterapija ir pirmā pieredze mūžā, kad kāds viņam ilgstoši velta nedalītu uzmanību. Psihoterapijā klients pēta pašus nozīmīgākos savas dzīves aspektus, tiecas savu dzīvi padarīt arvien apzinātāku, turpretim sadzīviskās sarunās apzināti vai neapzināti cilvēki izvairās no tā, kas ir pats sāpīgākais, par ko kaunas vai jūtas vainīgi.

Viena no psihoterapeita darba metodēm ir t.s. empātiskā klausīšanās, proti, psihoterapeits ir profesionāli sagatavots ilgstoši klausīties klientu “tīri” – t.i. atliekot malā savus  pārdzīvojumus un pieredzes. Sarunājoties ar radiem un draugiem, ir sarežģīti izpaust tādas jūtas, kas apkārtējiem ir grūti izturamas – bēdas, dusmas, naidu, skumjas, greizsirdību utml. Šādā situācijā tuvinieki un draugi parasti cenšas nomierināt cilvēku, kurš vēlas izpaust savas jūtas, bet bieži tas nemazina ciešanas.

Vai es varu būt drošs, ka to, ko es šeit stāstu, neviens neuzzinās?

Jā. Ja vien… psihoterapeitam nepastāsta, piemēram, par to, ka ir ieplānots un notiks terorisma akts. Tajās zemēs, kurās pastāv psihoterapija, pastāv arī t.s. konfidencialitātes princips, kas ir īpaši uzsvērts psihoterapeitu ētikas kodeksos. Tas paredz, ka to informāciju, ko psihoterapijas klients psihoterapijā uztic psihoterapeitam, šis speciālists nedrīkst izpaust citiem. Šim likumam ir ārkārtēji izņēmumi. Viens no tiem spēkā jau minētajā piemērā. Otrs izņēmums paredz, ka psihoterapeits drīkst iepazīstināt ar psihoterapijas gaitu pieredzējušus, kompetentus, profesionālu organizāciju pilnvarotus kolēģus, psihoterapijas pārraugus. Tas ļauj nodrošināt kvalitatīvu psihoterapiju. Pārraugs uzzin to, kas nepieciešams, lai rūpētos par psihoterapijas efektivitāti, bet neuzzin tos datus un faktus, kas ļautu atpazīt konkrētus klientus. Uzticētās informācijas neizpaušanas princips ir spēkā arī tad, ja nepilngadīga klienta psihoterapiju finansiāli un organizatoriski nodrošina vecāks, aizbildnis vai tuvinieks: piemēram, mamma ved bērnu pie psihoterapeita un maksā tam par darbu, un palaikam apmeklē šo psihoterapeitu pati, lai pārrunātu bērna dzīves situāciju, taču nesaņem ziņas no psihoterapeita par to, ko sacījis bērns tikšanos laikā ar psihoterapeitu bez mammas klātbūtnes.

Vai nevar nākt uz psihoterapiju retāk, piemēram ik pēc nedēļas vai divām?

Var. Pat tad, ja tikšanās ar psihoterapeitu ir pavisam retas, tas nozīmē daudz vairāk, nekā nemaz! Tiesa, tas ir daudz mazāk, nekā būtu vēlams. Ja praktiskas grūtības neļauj apmeklēt psihoterapeitu vismaz 1 reizi nedēļā, klienti un psihoterapeiti vienojas par tādu biežumu, kas ir iespējams. Taču tad katra saruna ir „gandrīz vai kā pirmā” tādā ziņā, ka klientam nākas vairāk iztirzāt dzīves notikumus un aktualitātes tikšanos starplaikā. Psihoterapija arī tad ir nozīmīgs atbalsts ikdienas jautājumu risināšanā, bet atliek maz laika un iespēju iedziļināties tajos ilgstošajos pārdzīvojumos un problēmās, kas pamudinājušas uzsākt psihoterapiju. Jo retākas ir tikšanās, jo mazāk psihoterapijā izdodas atsegt, izdzīvot un pārstrādāt dziļas un ilgstošas klienta jūtas, kas bieži ir tagadnes problēmu pamatā. Taču arī sākotnēja vienošanās par tikšanos vienu reizi divās nedēļās vai mēnesī var tikt pārskatīta, lai pārietu uz dziļāku un intensīvāku darbu, līdzko rodas iespēja to darīt.