Sistēmiskā ģimenes psihoterapija redz cilvēkus attiecībās, sociālajā sistēmā – ģimenē. Ģimenes psihoterapeiti strādā gan ar visu ģimeni, gan ģimenes daļām: pāri, bērniem vai individuāli ar pieaugušajiem ģimenes locekļiem. Ģimenes terapija ir īstermiņa un reizēm viena sesija var būt ļoti palīdzoša.
Ģimenes terapijā strādā ar dažādām ģimenes formām- pamatģimeni, paplašināto ģimeni (vecāki, vecvecāki), vientuļajiem vecākiem, šķirtajiem vecākiem, kā arī situācijā, kad ģimenē ienāk patēvs, pamāte.
Ģimenes terapijas galvenais mērķis ir uzlabot komunikāciju ģimenē, risināt attiecību grūtības, palīdzēt saprast un pieņemt sarežģītas dzīves situācijas (piemēram, tuvinieku nāve, nopietnas fiziskas vai garīgas saslimšanas). Ģimenes terapija palīdz izprast bērnu un pusaudžu jautājumus, sniedz atbalstu ģimenei labākas psiholoģiskās atmosfēras veidošanā.
Ģimenēm, kurās, viens no ģimenes locekļiem ir hroniski slims, ģimenes terapijā, var palīdzēt izprast slimības psiholoģisko ietekmi uz katru ģimenes locekli un risināt ģimenes locekļu individuālās grūtības, kas radušās , aprūpējot slimo tuvinieku.
Ģimenes terapija bērnu un pusaudžu jautājumos var palīdzēt, ja bērna personības traucējumi (piemēram, asociāla, neadekvāta uzvedība, attiecību grūtības, garastāvokļa izmaiņas) ietekmē ģimenes funkcionēšanu.
Audžuģimeņu un jaunu ģimeņu veidošanās sākumā, var būt nepieciešama ģimenes terapija, lai apzinātu iespējamās grūtības, ko atnesīs jaunā dzīve. Ģimenes locekļiem, kuriem ir atšķirīga kultūras vai reliģiskā piederība, ir ieteicama ģimenes terapija.
Viena no iespējām ģimenes psihoterapijā ir tā, ka var strādāt ar ģimenes jautājumiem arī tad, ja psihoterapijā nāk tikai viens ģimenes loceklis.