Psihodrāma

Psihodrāma ir psihoterapijas virziens, kuras pamatlicējs ir Vīnes psihiatrs Jakobs Levi Moreno (1889 – 1974). Tulkojot no grieķu valodas, ‘’psihodrāma’’ nozīmē ‘’dvēsele darbībā’’. Psihodrāmā ar mērķtiecīgi virzītas dramatiskas darbības palīdzību izpēta un risina indivīdu vai grupu problēmas. Pamatā tā ir grupu terapijas metode, taču psihodrāmu efektīvi pielieto arī individuālajā psihoterapijā (monodrāma).

Psihodrāmas sesija ir strukturēta. Sākotnēji grupa tiek iesildīta darbībai- izkristalizējas problēma, kurai sesija būs veltīta. Tad seko darbības fāze – izmantojot dramatizāciju un lomu spēles, komunicējot verbāli un neverbāli, grupa režisora (psihodramatista) vadībā nodarbojas ar kāda grupas dalībnieka (protagonista) prezentēto vai grupai kopumā nozīmīgo problēmu. Sesijas beigās grupa dalās piedzīvotajā.

Psihodrāma noder gan pieaugušajiem, gan bērniem, klientiem ar emocionālām, uzvedības, attiecību u.c. problēmām. Tā izmantojama gan individuālajā, gan pāru, gan ģimenes terapijā.

Psihodramatisti strādā ne tikai specifiski psihoterapeitiskā jomā, bet arī ar daudzveidīgām grupām un problēmām – ar organizācijām, ar grupām izglītības iestādēs, ar radošajām grupām, dažādām sociālajām grupām un starpgrupu konfliktiem. Viena no psihodrāmas sastāvdaļām ir sociometrija, kas pēta attiecības starp dalībniekiem kādā grupā, palīdzot apzināties tos faktorus un spēkus, kas ietekmē interakcijas.

Psihodrāma piedāvā dalībniekiem drošā un atbalstošā vidē apgūt un trenēt jaunas, daudz noderīgākas lomas un uzvedību modeļus.