maxima_logo_black_500

Traumas sekas nedrīkst ignorēt!

Ir pagājis ilgāks laiks kopš lielveikala Maxima sabrukšanas, bet šīs traumas radītās sekas daudzu cilvēku psihē diemžēl dzīs vēl ilgi. Mazināt traumatisko notikumu ietekmi uz sabiedrības veselību – tā ir daudzu speciālistu ikdienas rūpe kopš 21. novembra.

Vēl arvien sabiedrisko mediju sižetos vērojami cilvēki, ar nepārprotamiem traumas izraisītā stresa traucējumiem. Tas rada vēlēšanos atgādināt par pazīmēm, ko nevajadzētu atstāt bez ievērības, un mudināt meklēt palīdzību. Kad katastrofā bojā iet cilvēki, notikušais skar ļoti daudzus. Ja traumas stresa traucējumi paliek neārstēti, cieš ne tikai šis viens konkrētais cilvēks, bet arī viņam tuvie. Turklāt diemžēl traumas stresa izraisītie traucējumi ietekmē attiecības ar apkārtējiem, īpaši — ar bērniem. Cerēt tikt pāri pašu spēkiem, gaidīt, ka laiks sadziedēs, vai vērsties pie profesionāļiem, — tā ir katra konkrēta cilvēka brīvprātīga izvēle. Tomēr atbildībai pret savu dzīves kvalitāti un nākamās paaudzes psihisko veselību vajadzētu būt stimulam mazināt psiholoģiskās ciešanas savā dzīvē: ja vēl pēc mēneša kopš traumatiskajiem notikumiem vērojamas dažādas psiholoģiskās grūtības, cerības uz laika dziedinošo dabu nav attaisnojamas.

Ir dabiski, ka mūsu psihe reaģē uz traģiskiem notikumiem, tomēr tas nenozīmē, ka mums šīs reakcijas jāatstāj bez ievērības. Traumas stresa traucējumiem lielākā mērā pakļauti bērni, cilvēki ar ierobežotu sociālā atbalsta sistēmu, cilvēki ar iepriekšēju traumu pieredzi un cilvēki, kam raksturīgs izteikts kritiskums pret sevi un grūtības paļauties uz citiem. Dažreiz cietušajiem nepieciešamas pamudinājums un iedrošinājums meklēt palīdzību, te nozīmīga ir visu mūsu ieinteresētība un savstarpējais atbalsts.

Jāvēršas pēc palīdzības, ja piemeklē uzmācīgas atmiņas par notikušo. Tās var būt domu, priekšstatu, vai spilgtu ainu, attēlu, skaņu, smaku veidā. Ja vajā nakts murgi ar sižetiem, kas saistīti ar traumu, ja ir izteikti negatīvi pārdzīvojumi, saskaroties ar kaut ko, kas atgādina notikušo (piemēram, sirēnu skaņas), ja uz traumu reaģē ķermenis ar dažādiem traucējumiem, sāpēm, un, protams, ja ir panikas lēkmes un baiļu reakcijas. Uz traumatisku pārdzīvojumu ietekmi var norādīt arī izvairīšanās runāt par notikušo un apzināta vairīšanās saskarties ar dažādiem atgādinājumiem, kā arī grūtības atcerēties notikumu gaitu traumas brīdī. Cietušais var attālināties, norobežoties, kļūt pasīvs un zaudēt interesi par jomām, kas agrāk bija svarīgas. Nopietna pazīme ir pastāvīga spriedze, fizioloģiska un emocionāla uzbudinājuma stāvoklis, dusmu lēkmes, aizkaitinājums, koncentrēšanās grūtības. Var pieaugt alkohola vai citu psihoaktīvu vielu lietošana ar mērķi atslābināties. Bērniem traumas radītais stress izpaužas rotaļās, nakts murgos (tiem nav jābūt ar traumu saistītiem), kā arī vēlmē vairākkārt pārrunāt notikušo, lai dziedinātu sevi un iekļautu notikušo savā pieredzē saprotamā un pieņemamā veidā.

Palīdzību var sniegt psihologi un psihoterapeiti, kas īpaši apmācīti veikt traumas intervenci (jeb iejaukšanos ar mērķi pārtraukt stresa iedarbību un mazināt traumas sekas) un EMDR metodi: www.psihoterapija.lv, www.skalbes.lv , www.emdr.lv

Benita Griškeviča, klīniskā psiholoģe ar izglītību krīzes vadībā, psihodinamiskā psihoterapeite.