Ētikas kodekss

Ikviens Latvijas Psihoterapeitu biedrības biedrs ir apņēmies ievērot LPB Ētikas kodeksu. Tas ir svarīgs dokuments, kas nosaka mūsu profesionālās darbības ētiskās normas. Ar Ētikas kodeksu ieteicams iepazīties arī psihoterapijas klientiem un topošajiem speciālistiem, jo tas sniedz priekšstatu, kādas attiecības starp psihoterapeitu un klientu ir uzskatāmas par profesionālām un korektām, kādas ir abu pušu tiesības, pienākumi un atbildība.

1. KODEKSĀ LIETOTIE PAMATJĒDZIENI

1.1. Latvijas Psihoterapeitu Biedrība (turpmāk: LPB) ir psihoterapeitu Nacionālā Akreditējošā Organizācija (NAO) Latvijā, Eiropas Psihoterapijas Asociācijas (EPA) ietvaros.

1.2. LPB Ētikas Kodekss (turpmāk Kodekss) regulē psihoterapeita darbības ētiskās normas, kā arī psihoterapeita, psihoterapijas pasniedzēja, studenta, supervizora un klienta attiecības. Kodekss var tikt apstiprināts vai mainīts vienīgi ar LPB Biedru Sapulces lēmumu, un saskaņā ar LPB Statūtiem un Kārtības rulli. Tas ir oficiāli saistošs dokuments visiem LPB biedriem. Biedru kandidāti apliecina savu apņemšanos un saistības ievērot Kodeksu savā rakstiskajā iesniegumā, lai tiktu uzņemti LPB. Kodekss tiek pārskatīts un pēc vajadzības grozīts ar LPB biedru kopsapulces lēmumu.

1.3. Vārdi „psihoterapeits”, „supervizors”, „pasniedzējs”, „students”, „klients” Kodeksa tekstā apzīmē gan vīriešus, gan sievietes, vienskaitlī un daudzskaitlī.

1.4. Psihoterapeits ir persona ar profesionālu izglītību konkrētā psihoterapijas virzienā un LPB psihoterapeita sertifikātu. Psihoterapeits veic praktisku psihoterapeitisku darbu. Psihoterapeits strādā privātpraksē un (vai) organizācijā, un veic psihoterapiju, sadarbojoties ar vienu vai vairākiem klientiem (ar bērnu; pieaugušo; pāri; ģimeni; grupu).

1.5. Psihoterapeita klients ir fiziska persona vai grupa, kas, sadarbojoties ar psihoterapeitu, gūst profesionālu psihoterapeitisku palīdzību. Nepilngadīgu un (vai) nepilntiesīgu klientu intereses psihoterapijā pārstāv arī trešās personas: piemēram, vecāki; aizbildņi; juridiskas personas.

1.6. Psihoterapijas students ir persona, kas gūst profesionālu izglītību LPB atzītas psihoterapijas mācību programmas ietvaros.

1.7. Psihoterapijas supervizors ir persona ar profesionālu izglītību konkrētā psihoterapijas virzienā un ar praktizējoša psihoterapeita pieredzi, kuru LPB vai arī LPB atzīta psihoterapijas mācību iestāde, vai arī LPB atzīta psihoterapeitu profesionāla organizācija pilnvaro veikt psihoterapeitiskā darba eksperta un konsultanta funkcijas.

1.8. Psihoterapijas pasniedzējs ir psihoterapeits, kurš saskaņā ar LPB vai arī LPB atzītas psihoterapijas mācību iestādes piešķirtu kvalifikāciju un tiesībām veic psihoterapijas profesionālu mācīšanu konkrētas metodes ietvaros psihoterapijas studentiem.

1.9. Anonimitāte ir personas individuālās identitātes neizpaušana vai arī informācijas trūkums par personas individuālo identitāti. Anonimitātes princips šeit nozīmē to, ka psihoterapijas procesa un situāciju publiskošanā (profesionālu mācību ietvaros, presē u.c.) tiesisku, ētisku un psihoterapeitisku apsvērumu dēļ informācija tiek pasniegta tā, ka konkrētu personu individuālā identitāte ir neatpazīstama.

1.10. Konfidencialitāte ir informācijas pieejamības ierobežošana vai ierobežojums. Konfidencialitātes princips šeit nozīmē to, ka informācija, ko terapeits saņem no klienta psihoterapijā, netiek izpausta un tiek uzglabāta tādā veidā, kas nodrošina tās nepieejamību citām personām.

1.11. Atzinums ir dokuments, kas izstrādāts atbilstoši Psihologu profesionālā darbības likuma 13. panta un citu normatīvo aktu prasībām, veicot personas psiholoģisko izpēti.

2. VISPĀRĪGIE ĒTISKIE PRINCIPI

2.1. Psihoterapeits savā profesionālajā darbībā cenšas īstenot augstākos profesionalitātes standartus.

2.2. Psihoterapeits uztur un turpina paaugstināt savu personisko un profesionālo kompetenci, piemēram, regulāri supervizējoties, atsākot personisko psihoterapiju, kā arī veicot pētījumus, apmeklējot profesionālās konferences vai seminārus un publicējoties.

2.3. LPB, atzīstot ētiskās izpratnes attīstību par būtisku psihoterapeita personīgās un profesionālās izaugsmes aspektu, uzskata esošo un topošo psihoterapeitu ētiskās izglītošanas un pašpilnveides darbu par LPB dalīborganizāciju, kā arī par katra LPB psihoterapeita; psihoterapijas studenta; pasniedzēja; supervizora pienākumu un goda lietu. Līdztekus ētikas studijām psihoterapijas mācību programmās šāds darbs var iekļaut regulāras profesionālas konferences vai seminārus par psihoterapeita ētikas jautājumiem un par to specifiku psihoterapijas virzienu un metožu ietvaros.

2.4. LPB sastāvā esošās mācību organizācijas, kā arī Mācību Organizāciju Komisija un Sertifikācijas komisija savā darbībā ievēro to, ka profesionālās ētikas studijām jābūt iekļautām psihoterapijas mācību programmās; mācību organizācijas nodrošina atbilstošo studiju priekšmetu pasniegšanu psihoterapijas studentiem.

2.5. Psihoterapeits apzinās savus personiskos un profesionālos ierobežojumus, un ievērojot tos, konsultējas ar kolēģiem vai ar supervizoru, un (vai) iesaka savam klientam citu psihoterapeitu, ja darbs ar konkrēto klientu pārsniedz minēto psihoterapeita iespēju robežas.

2.6. Psihoterapeits apzinās situācijas, kurās attiecības ar darba devējiem, tuviem draugiem, radiem un partneriem ir divējādas, tā ka šīs personas varētu ietekmēt psihoterapeita profesionālos lēmumus, un savā profesionālajā darbībā izvairās no divējādām attiecībām vai arī iespēju robežās kontrolē to radīto risku, ja divējādo attiecību pilnīga novēršana nav iespējama.

2.7. Psihoterapeits izprot un atzīst tādas personu un grupu atšķirības, kā vecuma, dzimuma, sociāli ekonomiskā stāvokļa vai etniskās izcelsmes nosacītās īpatnības, kā arī tās cilvēku īpašās vajadzības, ko nosaka specifiskas neizdevīgas dzīves situācijas. Psihoterapeits iegūst piemērotu apmācību un pieredzi, vai arī konsultējas, lai nodrošinātu adekvātu un kompetentu profesionālu palīdzību šādām personām.

2.8. Nav pieļaujama klientu diskriminācija pēc to sociālās izcelsmes, sociāli ekonomiskā stāvokļa, vecuma, dzimuma, seksuālās orientācijas, tautības, rases, reliģiskās vai idejiskās pārliecības.

2.9. Psihoterapijas pasniedzējs atzīst par savu primāro pienākumu palīdzēt citiem zināšanu un prasmju apguvē, un uztur augstus informācijas pasniegšanas standartus, veicot to objektīvi, pilnīgi un precīzi.

2.10. Pētniecībā psihoterapeits uzņemas atbildību par pētījumu tematu un metožu izvēli, kā arī par pētījumu datu analīzi un par to, kā tiek atspoguļota un pasniegta informācija par izpētes rezultātiem.

2.11. Nav pieļaujams psihoterapeita darbs alkohola vai narkotisku vielu intoksikācijas stāvoklī, kā arī, ja citu iemeslu dēļ somatiskās vai psihiskās veselības stāvoklis neļauj psihoterapeitam strādāt pilnvērtīgi.

2.12. LPB Ētikas Komisija (turpmāk  ĒK) sniedz atbalstu LPB biedriem psihoterapeita profesionālās ētikas jautājumos un piedāvā individuālas konsultācijas sakarā ar ētiska rakstura sarežģījumiem vai problēmām biedru profesionālajā darbībā un (vai) mācībās (neparedzot nekādas biedru sodīšanas sankcijas saistībā ar konsultācijās minētajām problēmām), kā arī diskusijas ar citām LPB dalīborganizācijām par psihoterapeita ētikas jautājumiem.

2.13. Psihoterapeits ir pilnībā atbildīgs par savu profesionālo darbību un organizē savu darbu saskaņā ar Kodeksu un Valstī pastāvošajām juridiskajām normām.

2.14. Ja LPB biedram ir krimināla vai civila sodāmība, kas saistīta ar viņa psihoterapeitisko darbību, tad šim biedram obligāti jāinformē par to LPB Ētikas komisija.

2.15. LPB biedram ir nekavējoties jāinformē LPB Ētikas komisija par apsūdzību un par iespējamo tiesas procesu, ja tie ir saistīti ar šī biedra psihoterapeitisko darbību.

2.16. Jebkura Kodeksā minēto principu neievērošana apdraud gan klienta garīgo veselību, gan psihoterapeita profesionālās organizācijas tēlu un statusu sabiedrībā, gan izmantoto psihoterapeitisko metožu efektivitāti, un tiek uzskatīta par rupju kļūdu psihoterapeitisko metožu lietošanā.

2.17. LPB veic savu biedru profesionālu aizstāvību, ja tie savā profesionālajā darbībā sastopas ar uzbrukumiem un draudiem. Psihoterapeita profesionālo noslēpumu glabāšana, cieņa un neatkarība, ievērojot šī kodeksa nosacījumus, tiek īpaši sargāta.

3. MORĀLIE UN TIESISKIE STANDARTI

3.1. Psihoterapeita, tāpat kā jebkura cita pilsoņa rīcības morālie un ētiskie standarti ir principā uzskatāmi par personisku jautājumu. Nav pieļaujams vienīgi tas, ka šie standarti nebūtu pilnībā savienojami ar psihoterapeita profesionālo pienākumu veikšanu un (vai) varētu mazināt sabiedrības uzticību un paļaušanos uz psihoterapiju un psihoterapeitiem.

3.2. Kodeksā iztirzātie ētikas principi ir saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas vispārīgajiem principiem, kā arī saskaņā ar Eiropas Psihoterapijas Asociācijas Ētikas Principu Deklarāciju. LPB Psihoterapeits, kurš ir arī vienas vai vairāku LPB dalīborganizāciju biedrs, savā profesionālajā darbībā ievēro gan LPB, gan arī konkrēto LPB dalīborganizāciju Ētikas kodeksus.

3.3. Ja rodas konflikts starp Eiropas vai Valsts, vai konkrētas Iestādes likumu un nolikumu ievērošanu un EPA Ētikas Principu vai LPB Ētikas Kodeksa, vai LPB dalīborganizāciju Ētikas Kodeksu ievērošanu, konfliktā iesaistītais psihoterapeits dara zināmu pretējai pusei savu morālo atbildību EPA un LPB un, kā vien tas iespējams, darbojas, lai panāktu konflikta atrisināšanu.

3.4. Psihoterapeita pienākums ir pirms psihoterapijas uzsākšanas saprotami izskaidrot klientam psihoterapeitiskā darba principus, nosacījumus un metodes, kā arī psihoterapijas sagaidāmās vēlamās sekas un iespējamās apgrūtinošās blakusparādības; informē klientu par iespējām iepazīties ar LPB Ētikas kodeksu. Ja klients piekrīt piedāvātajiem darba noteikumiem, nepieciešams sastādīt mutisku vai rakstisku psihoterapijas kontraktu. Ja psihoterapeits uzskata, ka konkrēta psihoterapijas metode klientam nav piemērota, vai arī ja pats klients no tās atsakās, jāpiedāvā klientam cita psihoterapijas metode vai arī cita profesionāļa palīdzība.

3.5. Psihoterapijas kontraktā tiek noteikti psihoterapijas ietvari (tas, kas konkrētajā gadījumā tiek pieņemts par psihoterapiju); tiek noteikta konfidencialitātes pakāpe; sesiju iespējamais skaits un biežums; saskare un saziņa sesiju starplaikos; pārtraukumi sakarā ar brīvdienām un atvaļinājumiem; psihoterapijas pabeigšanas noteikumi; savstarpējā finansiālā atbildība; iespējamā medicīniskās palīdzības nepieciešamība; psihiatriskas konsultācijas iespējas; kā arī citi psihoterapeitiskā darba būtiskākie nosacījumi.

3.6. Psihoterapeitam tiek rekomendēts apdrošināt savu profesionālo darbību.

4. KONFIDENCIALITĀTE

4.1. Psihoterapeits nodrošina psihoterapijā saņemtās informācijas konfidencialitāti un informē klientu par konfidencialitātes nosacījumiem, slēdzot psihoterapijas kontraktu. Konfidenciālo informāciju psihoterapeits drīkst izpaust citiem mutiski vai rakstiski vienīgi ar klienta vai klienta intereses pārstāvošas personas rakstisku piekrišanu. Konfidencialitāte ir jāievēro arī pēc psihoterapijas pabeigšanas vai pārtraukšanas. Izņēmumi konfidencialitātes principa ievērošanā ir vienīgi punktā 4.3. minētie gadījumi un punktos 4.2., 4.4. un 4.5. minētie konfidencialitātes ierobežojumi.

4.2. Tie LPB biedri, kuri ir ārstniecības personas un šādā kārtā ir pakļauti Valsts Ārstniecības likumam, izpauž psihoterapijā saņemto informāciju saskaņā ar Ārstniecības likumu.

4.3. Konfidencialitātes ievērošanas pienākums psihoterapeitam nav saistošs tādos gadījumos, ja ir spēkā vismaz viens no turpmāk minētajiem trim nosacījumiem:

1) atkāpe no konfidencialitātes saglabāšanas ir vienīgais veids, kā ir iespējams klientam palīdzēt;

2) konfidencialitātes saglabāšana rada nepārprotamu un nenovēršamu apdraudējumu klientam un (vai) psihoterapeitam, un (vai) citām personām;

3) psihoterapeits ir pārliecināts, ka konfidencialitātes pārkāpšanas gadījumā klienta un (vai) psihoterapeita, un (vai) citu personu apdraudējums tiktu ierobežots vai novērsts.

4.4. Gadījumā, ja psihoterapijā saņemtā informācija liecina par nepārprotamu un nenovēršamu apdraudējumu klientam un (vai) psihoterapeitam, un (vai) citām personām, psihoterapeitam šī informācija jānodod kompetentām iestādēm (mediķiem, policijai) un jāinformē par savu rīcību vai nu savas LPB dalīborganizācijas, vai arī LPB izpildinstitūcija. Klients tiek par šo konfidencialitātes nosacījumu informēts, uzsākot psihoterapeitiskās attiecības.

4.5. Psihoterapeits drīkst, arī bez klienta rakstiskas piekrišanas, psihoterapijā saņemto informāciju izpaust kolēģu lokā un profesionālos nolūkos (mācībās un supervīzijās), taču vienīgi ar nosacījumu, ka materiāls tiek sagatavots un pasniegts tādā veidā, kas nodrošina klienta maksimālu anonimitāti.

4.6. Darbā ar klientiem, kas nepilngadības vai citu iemeslu dēļ nevar sniegt brīvprātīgu un apzinātu piekrišanu konfidencialitātes jautājumos, psihoterapeits situācijai atbilstošā veidā apspriežas ar šo klientu intereses pārstāvošām personām un velta īpašu uzmanību tam, lai šo klientu intereses tiktu ievērotas.

4.7. Psihoterapeitam ir jānodrošina psihoterapijā saņemtās informācijas konfidencialitāte, lietojot un uzglabājot sava darba pierakstus.

4.8. Informāciju zinātniskiem nolūkiem; publikācijām; intervijām; prezentācijām plašsaziņas līdzekļos psihoterapeits sagatavo un pasniedz tādā veidā, kas nodrošina klienta maksimālu anonimitāti.

4.9. Nav pieļaujams, ka psihoterapeits izmantotu psihoterapijā iegūto informāciju savtīgos nolūkos.

5. KLIENTA INTERESES UN LABKLĀJĪBA

5.1. Psihoterapeits respektē un atbalsta savu klientu (personu vai grupu) integritāti un labklājību. Ja rodas interešu konflikts iestādē, kurā strādā psihoterapeits vai klients, tad psihoterapeits informē tajā iesaistītās puses par savām saistībām, izskaidrojot savas atbildības un lojalitātes būtību. Ja kāda organizācija izvirza psihoterapeitam tādas prasības, kas nozīmē klienta labklājības principa pārkāpšanu, psihoterapeits informē visas puses par savu profesionālo ētisko atbildību, izskaidrojot ētisko konfliktu. Šādos gadījumos psihoterapeits, kā vien tas iespējams, rīkojas, lai panāktu konflikta atrisināšanu.

5.2. Psihoterapeits izsmeļoši informē klientu par jebkādu psihoterapijas, izglītības, apmācības, izpētes vai izvērtēšanas procedūru būtību un nolūkiem un atklāti apliecina to, ka klientu, studentu, apmācāmo personu un pētījumu dalībnieku piedalīšanās šajās procedūrās ir brīvprātīga. Piespiešana piedalīties vai saņemt pakalpojumus ir ētiski nepieļaujama.

5.3. Psihoterapeits rūpējas par psihoterapeita un klienta savstarpējo attiecību kvalitāti, vienmēr respektē klienta intereses un klienta individualitāti.

5.4. Psihoterapeits it īpaši ievēro to, kas ir specifisks psihoterapeitiskajās attiecībās ar klientu, – izteikto uzticēšanos un daļējo savstarpējo atkarību. Psihoterapeits nedrīkst ekspluatēt un ļaunprātīgi izmantot klienta uzticēšanos, apmierināt personīgās vajadzības (emocionālās; seksuālās; sociālās; ekonomiskās) uz klienta rēķina, kā arī nedrīkst neievērot noslēgto psihoterapijas kontraktu. Seksuālas attiecības ar klientu ir ētiski nepieļaujamas.

5.5. Psihoterapeits atzīst klienta tiesības pārtraukt psihoterapiju arī tādā gadījumā, ja šis klienta lēmums nesaskan ar abpusējo vienošanos psihoterapijas kontraktā par psihoterapeitiskā darba apjomu un termiņiem. Ja psihoterapijas gaitā klients atsakās no sadarbības ar konkrēto psihoterapeitu vai arī no konkrētās psihoterapeitiskās metodes, psihoterapeits piedāvā klientam citu metodi vai arī cita profesionāļa palīdzību.

5.6. Ievērojot noslēgto psihoterapijas kontraktu, psihoterapeita pienākums ir iespēju robežās nepieļaut situācijas, kad psihoterapija tiek neplānoti pārtraukta pēc paša psihoterapeita iniciatīvas. Ja tomēr tas ir nepieciešams, psihoterapeits saprotami izskaidro klientam radušos situāciju un sava lēmuma pamatojumu, un (vai) informē klientu par turpmākas psihoterapeitiskas un (vai) citas profesionālas palīdzības iespējām, piedāvājot citu profesionāļu palīdzību.

6. PROFESIONĀLĀS ATTIECĪBAS

6.1. Psihoterapeits atzīst un respektē savu kolēģu (psihoterapeitu, psihologu, ārstu u.c.) vajadzības, pienākumus un īpašās kompetences, kā arī attiecīgo profesionālo iestāžu un organizāciju pienākumus un prerogatīvas.

6.2. Psihoterapeits kā citu profesionāļu darba devējs vai supervizors atzīst par savu pienākumu veicināt šo personu turpmāku profesionālu attīstību un kompetenci.

6.3. Psihoterapeita profesionālo attiecību (ar supervizantiem; studentiem; darba ņēmējiem; pētījumu dalībniekiem; u.c.) savtīga izmantošana, kā arī psihoterapeita pieļaujoša attieksme pret šādiem pārkāpumiem kolēģu lokā ir ētiski nepieļaujama.

6.4. Uzzinot par cita psihoterapeita izdarītu ētisku pārkāpumu, psihoterapeits mēģina šādu problēmsituāciju atrisināt neformāli, vēršot šī kolēģa uzmanību uz izdarīto pārkāpumu. Gadījumos, ja pārkāpums nav smags un šķiet, ka tas radies pieredzes, zināšanu vai smalkjūtības trūkuma dēļ, tas parasti ir piemērots risinājums. Jebkādas konfidencialitātes tiesības, kas ietvertas konkrētajā situācijā, tiek ievērotas arī neformālo korekcijas centienu gadījumā. Ja pārkāpums ir smags, vai arī, ja neformālā veidā to labot nav iespējams, psihoterapeits vērš uz to konkrētās LPB dalīborganizācijas ĒK vai arī LPB ĒK uzmanību.

6.5. Kolēģu darba apspriešana vai komentēšana klientu klātbūtnē ir ētiski nepieļaujama.

6.6. Klientu interesēs un cienot savus kolēģus, psihoterapeits respektē tās psihoterapeitiskās attiecības, kuras ir klientam ar citu psihoterapeitu.

7. PUBLISKI PAZIŅOJUMI UN REKLĀMA

7.1. Psihoterapeita publicētu paziņojumu un reklāmas sludinājumu nolūks ir palīdzēt sabiedrībai veikt apzinātus spriedumus un izvēles. Piedāvājamie pakalpojumi, sava profesija, profesionālā sagatavotība un kvalifikācija, kā arī ar sludinājumu saturu saistītās iestādes un organizācijas šādos paziņojumos jāataino un jāraksturo objektīvi un pareizi.

7.2. Nav ētiski pieļaujams reklāmā minēt konkrētu personu psihoterapeitisko pieredzi, izmantot rekomendējoša rakstura atsauksmes, kā arī (psihoterapeitam, psihoterapeitu organizācijai vai psihoterapijas mācību organizācijai) salīdzināt savu darbu ar kolēģu darbu un (vai) salīdzināt reklamējamo psihoterapijas virzienu ar citiem psihoterapijas virzieniem.

7.3. Psihoterapeitiski izvērtējumi un psihoterapija notiek vienīgi profesionālu psihoterapeitisku attiecību kontekstā. Ja psihoterapeits sniedz ieteikumus publiskās lekcijās vai demonstrējumos, vai arī izmantojot plašsaziņas līdzekļus, pastu u.tml., tiem jābūt apsvērtiem visaugstākajā profesionalitātes līmenī un saskaņā ar pašreizējiem datiem, kas saistīti ar konkrēto jautājumu.

8. IZVĒRTĒŠANA UN IZPĒTE

8.1. Psiholoģiskus atzinumus psihoterapeits nesniedz.

8.2. Zinātniska pētījuma uzsākšanai jābūt pamatotai ar psihoterapeita pārdomātu spriedumu par to, kādā veidā vislabāk iespējams veicināt cilvēkzinātnes attīstību un cilvēku labklājību. Ja psihoterapeita lēmums ir veikt izpēti, tad jāpārdomā pētījumam veltāmo spēku un resursu ieguldīšanas alternatīvas. Pētījums tiek veikts uz minēto apsvērumu pamata, respektējot un rūpējoties par pētījuma dalībnieku godu un labklājību, kā arī apzinoties cilvēku izpētē ievērojamos noteikumus un profesionālos standartus.

9. SŪDZĪBAS UN TO IZSKATĪŠANAS KĀRTĪBA

9.1.Tāda rīcība vai izturēšanās, kas atzīstama par ētiski nosodāmu vai nolaidīgu, t.i., Kodeksa principu vai normu neievērošana, Kodeksa 9. sadaļas „Uzdevumi, sūdzības un to izskatīšanas kārtība” ietvaros tiek saukta par ētikas pārkāpumu.

9.2.Klienti un klientu intereses pārstāvošas personas, kā arī psihoterapeiti var iesniegt LPB sūdzības par LPB psihoterapeitu rīcību vai izturēšanos; tāpat LPB psihoterapijas studenti var iesniegt LPB sūdzības par LPB psihoterapeitu, psihoterapijas pasniedzēju un supervizoru rīcību vai izturēšanos, ja uzskata to par nepieļaujamu, kaitējošu, nosodāmu.

9.3.Neatkarīgi no tā, vai tiek iesniegta sūdzība, LPB ĒK savā darbībā var izvirzīt uzdevumu izvērtēt konkrētu LPB psihoterapeitu, psihoterapijas pasniedzēju un supervizoru rīcību vai izturēšanos, kā arī LPB dalīborganizāciju rīcības ētisko kvalitāti un šādā nolūkā pieaicināt ekspertus no LPB individuālajiem biedriem un dalīborganizācijām, kā tas minēts punktā 9.11 (Sūdzības izskatīšanas komisija).

9.4. LPB Valde var uzdot LPB ĒK izvērtēt konkrētu LPB psihoterapeitu, psihoterapijas pasniedzēju un supervizoru rīcības vai izturēšanās, kā arī LPB dalīborganizāciju rīcības ētisko kvalitāti. Uzdevums ir formulējams vai nu ĒK adresēta rakstiska iesnieguma, vai arī ĒK adresētas e-vēstules veidā, vai arī  kā LPB valdes lēmums.

9.4.1.     Rakstisku iesniegumu paraksta Valdes priekšsēdētājs vai cita Statūtos noteiktā kārtībā LPB pārstāvoša persona vai arī atbalsta un paraksta ne mazāk kā 5 Valdes locekļi, pārsūtīšanas kārtībā. Jebkurš ĒK loceklis ĒK vārdā apstiprina, ka saņemts Valdes uzdevums, Valdei adresētas e-vēstules veidā 5 dienu laikā kopš rakstiska iesnieguma vai e-vēstules saņemšanas.

9.4.2.     Valdes uzdevumā LPB ĒK jābūt minētiem faktiem, kas var norādīt uz ētiskas dabas problēmu vai neskaidrībām konkrētās personas vai organizācijas izturēšanās veidā vai rīcībā, un norādei uz rezultātu, ko Valde sagaida pēc uzdevuma izskatīšanas.

9.4.3. ĒK ar balsu vairākumu pieņem lēmumu par Valdes uzdevuma izskatīšanu vai neizskatīšanu. Ja uzdevums netiek pieņemts izskatīšanai, Valde tiek e-vēstulē informēta par atteikumu un tā iemesliem. Ja uzdevums tiek pieņemts izskatīšanai, Valde tiek e-vēstulē informēta par termiņu, kādā paredzēts izskatīt uzdevumu un paziņot lēmumu uz tā izskatīšanas pamata. Minētās atbildes e-vēstulēs tiek sniegtas 2 nedēļu laikā kopš uzdevuma saņemšanas ĒK.

9.5. LPB ĒK izvirzīta darba uzdevuma vai arī Valdes uzdevuma LPB ĒK izskatīšana norit saskaņā ar tiem pašiem principiem un normām, kas nosaka sūdzību izskatīšanu.

9.6. Sūdzību izskatīšanu vada LPB ĒK, kuru ievēl LPB Biedru Sapulce.

9.7. LPB biedrs neiesniedz sūdzību savtīgos nolūkos un ir atbildīgs par iesniedzamās sūdzības saturu.

9.8. Sūdzība ir iesniedzama rakstiski, adresējama LPB ĒK. Sūdzībā jābūt norādītam cietušās personas vārdam, uzvārdam un kontaktinformācijai, apsūdzamās personas vārdam un uzvārdam, sūdzības būtības izklāstam un norādei uz rezultātu, ko sūdzības iesniedzējs sagaida pēc sūdzības izskatīšanas.

9.9. ĒK informē apsūdzamo LPB biedru par saņemto sūdzību un par tās saturu, kā arī informē LPB Valdi par saņemto sūdzību.

9.10. ĒK ar balsu vairākumu pieņem lēmumu par sūdzības izskatīšanu vai neizskatīšanu. Ja sūdzība netiek pieņemta izskatīšanai, sūdzības iesniedzējs un apsūdzamā persona (turpmāk: abas puses) tiek rakstiski informētas par atteikumu un tā iemesliem. Ja sūdzība tiek pieņemta izskatīšanai, abas puses tiek rakstiski informētas par termiņu, kādā paredzēts izskatīt sūdzību un paziņot lēmumu uz sūdzības izskatīšanas pamata. Minētie rakstiskie paziņojumi abām pusēm tiek sniegti 2 nedēļu laikā kopš sūdzības saņemšanas ĒK.

9.11. Ja sūdzība tiek pieņemta izskatīšanai, ĒK 2 nedēļu laikā kopš tās saņemšanas izveido Sūdzības Izskatīšanas komisiju (SIK) 3 personu (trīs LPB biedru) sastāvā, no kuriem 1 tiek nozīmēts par SIK priekšsēdētāju. Punktā 9.9. minētajā paziņojumā ĒK informē abas puses par SIK izveidošanu. SIK locekļi nedrīkst būt saistīti ne ar vienu no abām pusēm, ne ar savstarpējas radniecības vai administratīvām saiknēm, ne ar materiālām interesēm.

9.12. Ja sūdzība tiek pieņemta izskatīšanai, vispirms SIK pārstāvis tiekas ar abām pusēm, uzklausa tās un mēģina samierināt, kas varētu kalpot par pamatu sūdzības atsaukšanai. Ja sūdzības iesniedzējs nav ar mieru sūdzību atsaukt, sūdzību izskata SIK.

9.13. Sūdzības izskatīšanā ĒK un SIK atturas no tādiem principiāliem iepriekšpieņēmumiem par to, ka ētikas pārkāpums ir noticis vai arī nav noticis, kādi paliktu spēkā, ja vien izskatīšanas rezultātā pārliecinoši neatklātos pretējais. Sūdzības izskatīšana LPB ir norobežojama no izmeklēšanas, izvērtēšanas un argumentēšanas to juridiskā izpratnē, kas pārsniegtu LPB kompetences robežas.

9.14. Sūdzības izskatīšanas gaitā abām pusēm tiek dota iespēja izsmeļoši izskaidrot un komentēt sūdzību. Lai nodrošinātu sūdzības izskatīšanu, ĒK un SIK var izteikt šādus lūgumus un izvirzīt šādas prasības:

9.14.1. Pieprasīt apsūdzētās personas piedalīšanos atsevišķās vai arī visās sūdzības izskatīšanas sēdēs. Apsūdzētajai personai ir tiesības uz padomnieku un tā klātbūtni, kā minēts punktā 9.15.

9.14.2. Aicināt apsūdzēto personu komentēt sūdzību, kā arī pieprasīt no apsūdzētās personas atbildes uz SIK jautājumiem.

9.14.3. Sūdzības izskatīšanā pieaicināt sūdzībā minēta psihoterapijas gadījuma supervizoru(s), lūdzot tam (tiem) konsultāciju par konkrētā psihoterapijas gadījuma aspektiem.

9.14.4. Aicināt sūdzības iesniedzēju piedalīties atsevišķās sūdzības izskatīšanas sēdēs; komentēt savu sūdzību; atbildēt uz SIK jautājumiem.

9.15. Katram LPB biedram ir tiesības lūgt citu LPB biedru (izņemot tos, kas iekļauti SIK) būt viņa padomniekam sūdzības izskatīšanas procesā. Padomniekam ir tiesības kopā ar apsūdzēto personu piedalīties sūdzības izskatīšanas sēdēs.

9.16. ĒK laikus informē sūdzības iesniedzēju par to, ka sūdzības iesniedzēja sadarbība ar SIK, pēc tās aicinājuma piedaloties sūdzības izskatīšanas sēdēs un komentējot sūdzību, sekmē tās izskatīšanu.

9.17. Apsūdzētais LPB biedrs atzīst par savu pienākumu sekmēt sūdzības izskatīšanu: sadarboties ar SIK un ĒK, pēc to prasības piedaloties sūdzības izskatīšanas procedūrā ar savu klātbūtni un laikus sniedzot skaidru informāciju sakarā ar sūdzību.

9.18. Sūdzības izskatīšanas procesa kopsavilkums tiek fiksēts rakstiski; šī informācija ir konfidenciāla.

9.19. Ievērojot profesionālās ētiskās atbildības principu, LPB, kā arī jebkurai LPB Virziena Biedrībai ir tiesības nepieņemt biedra iesniegumu par izstāšanos no LPB vai no konkrētās Virziena Biedrības, ja par šo biedru ir ĒK iesniegta sūdzība, kas vēl nav izskatīta, vai arī tās izskatīšana vēl nav pabeigta.

9.20. SIK pieņem lēmumu uz sūdzības izskatīšanas pamata 30 dienu laikā kopš SIK izveidošanas. Ja izskatīšana ievelkas ilgāk, abas puses tiek informētas par termiņa pagarināšanas iemesliem. SIK lēmumam jāietver atbilde uz jautājumu, vai ir noticis ētisks pārkāpums. SIK lēmums tiek rakstiski paziņots abām pusēm un ĒK. Ja ar SIK lēmumu tiek konstatēts ētikas pārkāpums, šim lēmumam jāpievieno rekomendācijas LPB par to, kā novērst līdzīgu pārkāpumu atkārtošanos. SIK lēmumiem ir rekomendējošs, nevis obligāts raksturs.

9.21. ĒK pieņem lēmumu sakarā ar sūdzību 30 dienu laikā kopš SIK lēmuma saņemšanas. ĒK lēmums tiek rakstiski paziņots abām pusēm un LPB Valdei. Ja ar ĒK lēmumu tiek konstatēts ētikas pārkāpums, šim lēmumam pievienojamas rekomendācijas LPB Valdei par to, kā novērst pārkāpuma sekas un (vai) līdzīgu pārkāpumu atkārtošanos.

9.22. LPB valde sakarā ar apsūdzētā biedra ētisku pārkāpumu var pieņemt vienu vai vairākas no šādām sankcijām:

• izskaidrot psihoterapeitam viņa rīcības nepareizību;
• brīdinājums;
• rājiens;
• uzraudzība;
• papildus mācības;
• sertifikāta anulēšana;
• biedra izslēgšana no LPB.

9.23. Apsūdzētajam LPB biedram ir tiesības uz apelācijas procedūru. Apelāciju sakarā ar LPB Valdes lēmumu var iesniegt LPB Valdei rakstiski 30 dienu laikā. Šādā gadījumā Valde uzdod ĒK izveidot SIK citā sastāvā minētās sūdzības atkārtotai izskatīšanai.

9.24. Ja ar ĒK lēmumu ir konstatēts apsūdzētā LPB biedra ētisks pārkāpums un ja LPB Valdē nav 9.20. punktā minētajā kārtībā saņemts apelācijas iesniegums, ĒK ir pienākums informēt LPB biedrus par konkrēto lēmumu un tā saturu, norādot motīvu un rezultatīvo daļu.

Ētikas kodekss apstiprināts LPB kopsapulcē Rīgā, 2014. gada 8. novembrī.

Ētikas kodeksa papildinājumi  apstiprināti LPB kopsapulcē Rīgā, 2015. gada 18. aprilī (ĒK teksts ir nopublicēts 8.11.15.g.)

Ētikas kodeksa papildinājumi  apstiprināti LPB kopsapulcē Rīgā, 2016. gada 15. aprilī (ĒK teksts ir nopublicēts 3.05.16.g.)

Ētikas kodeksa papildinājumi  apstiprināti LPB kopsapulcē Rīgā, 2017. gada 06. jūnijā (ĒK teksts ir nopublicēts 07.06.17.g.)

 

Eiropas Psihoterapeitu asociācijas (EPA) ētikas principi

EPA Ētikas Principu Deklarācija, spēkā no 12.07.2002

PREAMBULA

Psihoterapeiti respektē cilvēka personisko godu un cieņu, kā arī cenšas saglabāt un aizsargāt cilvēka pamattiesības.

Viņi apņemas vairot gan zināšanas par cilvēka rīcību, gan arī pašu cilvēku izpratni gan par sevi, gan par citiem, kā arī – šādu zināšanu izmantošanu cilvēku labklājības veicināšanā.

Īstenojot šos mērķus, viņi dara visu iespējamo, lai pasargātu: gan cilvēkus, kuri vēlas viņu pakalpojumus saņemt, gan to cilvēku labklājību, kuri ir saistīti ar tiem, kuri viņu pakalpojumus (ja tas nav pretrunā ar viņu klientu vajadzībām) izmanto, gan arī visdažādāko pētījumu dalībniekus, kas varētu kļūt par iespējamiem izpētes objektiem.

Psihoterapeiti ciena gan savas profesijas pārstāvjus, gan pārstāvjus no līdzīgām profesijām un dara visu iespējamo – ciktāl viņi to spēj un ja tas nav pretrunā ar viņu klientu interesēm – lai sniegtu tiem pilnu informāciju, kā arī lai nodrošinātu savstarpēju cieņu.

Viņi izmanto savas prasmes tikai tādiem mērķiem, kuri šīm vērtībām atbilst, kā arī apzināti nepieļauj to ļaunprātīgu izmantošanu no citu cilvēku puses.

Līdztekus savai prasībai pēc uzziņu un saziņas brīvības, psihoterapeiti uzņemas arī atbildību, ko šāda brīvība uzliek: kompetenci, objektivitāti prasmju pielietošanā un rūpes saistībā ar klientu, kolēģu, studentu, pētījumu dalībnieku un sabiedrības locekļu interešu ievērošanu.

Lai šos ideālus sasniegtu, psihoterapeiti pievienojas par  šādiem ētikas principiem:

1. Atbildība.
2. Kompetence.
3. Morālie un juridiskie standarti.
4. Konfidencialitāte.
5. Klienta labklājība.
6. Profesionālās attiecības.
7. Publiski paziņojumi.
8. Vērtēšanas  metodes.
9. Pētījumi.

Psihoterapeiti pietiekami daudz sadarbojas gan ar savām profesionālajām, nacionālajām un Eiropas organizācijām un asociācijām, gan arī ar Eiropas Psihoterapijas asociāciju (EPA): nekavējoties un, cik nepieciešams, atbildot uz jebkuru pieprasījumu un prasību – no pienācīgi noorganizētām šo asociāciju vai organizāciju ētikas vai profesionālajām komitejām, kuru dalībnieki tie ir, vai kurām viņi pieder.

Pievienošana Eiropas Psihoterapijas sertifikāta (EPS) reģistram – psihoterapeitam uzliek par pienākumu ievērot visus šos principus.

PRINCIPS 1. ATBILDĪBA

Pamatprincips. Sniedzot savus pakalpojumus, psihoterapeiti ievēro savas profesijas visaugstākos standartus. Viņi uzņemas atbildību par savas rīcības sekām un dara visu iespējamo, lai nodrošinātu savu pakalpojumu pienācīgu izmantošanu.

Princips 1.a. Ja psihoterapeiti ir praktiķi, tad viņi apzinās, ka uzņemas sociālas atbildības nastu, jo viņu ieteikumi un profesionālā rīcība var mainīt citu cilvēku dzīves. Viņi ņem vērā kā personiskās, sociālās, organizāciju, finansiālās, tā arī vides vai politiskās situācijas nozīmi,  kas var novest pie visu šo faktoru ietekmes nepieņemamas izmantošanas.

Princips 1.b.b Jau pašā sākumā psihoterapeiti kopā ar klientiem precizē visus jautājumus, kas būs saistīti ar viņu sadarbību. Psihoterapeiti izvairās no attiecībām, kas varētu iegrožot viņu objektivitāti vai radīt interešu konfliktu.

Princips 1.c. Psihoterapeiti uzņemas atbildību, cenšoties novērst psihoterapeitisku slēdzienu izkropļošanu, nepareizu izmantošanu vai noklusēšanu – no to iestāžu vai institūciju puses, kuru darbinieki viņi skaitās.

Princips 1.d. Ja psihoterapeiti ir valsts institūciju vai organizāciju biedri, tad viņi – arī kā indivīdi – vienalga turpina atbilst augstākajām profesionālajām prasībām.

Princips 1.e. Ja psihoterapeiti ir skolotāji vai treneri, tad par savu primāro pienākumu viņi atzīst palīdzēt citiem cilvēkiem apgūt gan zināšanas, gan arī dažādas prasmes. Viņi uztur augstus zināšanu standartus, sniedzot informāciju objektīvi, absolūti un precīzi.

Princips 1.f. Ja psihoterapeiti ir pētnieki, tad viņi uzņemas atbildību gan par saviem pētāmajiem jautājumiem, gan par metožu izvēli, ko tie savos pētījumos, analīzēs un pārskatos izmanto. Viņi plāno savus pētījumu tā, lai iespēja, ka viņu atklājumi izrādītos maldinoši, būtu minimāla. Viņi nodrošina iespēju rūpīgi apspriest iegūto datu ierobežojumus, jo īpaši, ja viņu darbs skar sociālo plānošanu, vai ja šos datus var interpretēt kā kaitējumu konkrēta vecuma, dzimuma, etniskajām, sociālekonomiskajām vai citu sociālo grupu personām. Publicējot ziņojumus par savu darbu – ja gadījumā dati ir nepilnīgi – tad viņi nevis šo faktu noklusē, bet gan atzīst, ka ir iespējamas gan alternatīvas hipotēzes, gan alternatīvi secinājumu skaidrojumi. Psihoterapeiti ņem vērā tikai to darbu, ko ir paveikuši faktiski. Kopā ar visām attiecīgajām personām un institūcijām psihoterapeiti jau iesākumā noskaidro visus nepieciešamos jautājumus, kas ir saistīti ar viņu gaidām par pētījumu datu izmantošanu un ar iespējām ar šiem datiem dalīties. Iejaukšanās apkārtējā vidē, no kuras dati tiek vākti, tiek samazināta līdz minimumam.

PRINCIPS 2: KOMPETENCE

Pamatprincips. Augstu kompetences standartu uzturēšana – kam jārealizējas kā veselumam – ir visu psihoterapeitu kopīga atbildība gan sabiedrības, gan profesijas interesēs. Psihoterapeiti apzinās gan savu kompetenču robežas, gan arī savu tehniku limitus. Viņi sniedz tikai tos pakalpojumus un izmanto tikai tās metodes, kurās viņi ir kvalificējušies, izmantojot tikai tādu apmācību un tādu pieredzi, kādu ir ieguvuši. Jomās, kuru standarti vēl nav apzināti, psihoterapeiti veic visus vajadzīgos piesardzības pasākumus, lai tiktu aizsargāta klientu labklājība. Viņi uztur spēkā zināšanas par esošo informāciju veselības, zinātnes un profesionālajā jomās – kas varētu būt saistīta ar pakalpojumiem, kurus viņi sniedz.

Princips 2.a. Psihoterapeiti precīzi prezentē gan savas kompetences, gan izglītību, gan apmācību, gan arī pieredzi. Kā savas izglītojošās un profesionālās apmācības kvalifikācijas apliecinājumu viņi uzrāda tikai tos grādus vai kvalifikācijas, kas iegūtas izglītības iestādēs ar cienījamu reputāciju, vai arī ko atzīst EPA. Tās garantē, ka viņi atbilst EPA noteiktajam profesionālo standartu minimumam, attiecīgajiem Nacionālās Licences Organizācijas kritērijiem un attiecīgās Eiropas Plaša-mēroga Akreditējošas Organizācijas kritērijiem – to modalitātēs, vai metožu ietvaros, kur tādas pastāv. Viņi cieņpilni izturas arī pret citiem izglītības, apmācības un pieredzes avotiem, ko ir apguvuši.

Princips 2.b. Ja psihoterapeiti ir gan praktiķi, gan skolotāji vai treneri, tad tie pilda savus pienākumus, pamatojoties gan uz rūpīgi izstrādātiem priekšdarbiem, gan arī uz komunikāciju, kas ir precīza, aktuāla un atbilstoša, kā arī ir gatavi veikt savu praksi visaugstākajā līmenī.

Princips 2.c. Psihoterapeiti atzīst gan tālākizglītības, gan personīgās attīstības nepieciešamību un ir atvērti gan jaunām metodikām, gan laika gaitā notiekošajām izmaiņām – kas viss tiek no viņiem gaidīts un kas tiek uzskatīts par vērtību.

Princips 2.d. Psihoterapeiti atzīst, ka cilvēku starpā var pastāvēt atšķirības, piemēram, tādas, kas var būt saistītas ar vecumu, dzimumu, sociāli ekonomisko un etnisko izcelsmi, vai arī ar specifiskajām, īpaši-  maznodrošinātu cilvēku vajadzībām. Viņi apgūst atbilstošu mācību kursu un uzklausa pieredzi vai ieteikumus, kā nodrošināt kompetentus un atbilstošus pakalpojumus, kas attiektos uz jebkuru no šīm personām.

Princips 2.e. Psihoterapeitiem, kas ir atbildīgi par lēmumiem, kuri saistīti vai nu ar personām, vai ar pasākumiem un kuri tiek balstīti testu rezultātos, ir izpratne gan par psiholoģiskām vai pedagoģiskām mērījumu sistēmām, gan par iegūto rezultātu validitātes jautājumiem, gan arī par testu pētījumiem.

Princips 2.f. Psihoterapeiti atzīst, ka profesionālajai efektivitātei var traucēt gan personiskas dabas problēmas, gan konflikti. Tādēļ viņi atturas no jebkādas darbības uzsākšanas, kurā viņu personiskās problēmas var novest pie neatbilstošas rīcības vai pie kaitējuma klientam, kolēģim, apmācāmajam vai pētījuma dalībniekam. Ja viņi ir iesaistījušies šādās aktivitātēs, kurās ir apzinājušies savas personīgās problēmas, viņi meklē kompetentu profesionālu palīdzību, kur būtu iespējams noteikt, vai viņiem savas profesionālās darbības joma ir jāaptur, jāpārtrauc vispār vai vienkārši jāierobežo.

Princips 2.g. Psihoterapeiti, kas iesaistās jaunās aktivitāšu jomās, rūpējas, lai pirms praktizēšanas uzsākšanas tiktu pabeigta jebkāda veida apmācība, kas ir nepieciešama – lai viņi atbilstu visām profesionālajām prasībām, kas saistītas ar šo darbības jomu, kā arī lai viņu aktivitātes jaunajā jomā atbilstu visaugstākajiem iespējamiem standartiem. Viņi garantē, ka esošās nodarbes ietvaros neradīsies nekāda veida konflikti, neskaidrības vai  neatbilstības.
PRINCIPS 3: MORĀLIE UN JURIDISKIE STANDARTI

Pamatprincips. Psihoterapeitu morālie un ētiskie rīcības standarti ir tik pat lielā mērā personiskas dabas jautājums, cik jebkura cita pilsoņa standarti, izņemot gadījumus, kad tie var apdraudēt psihoterapeitu profesionālo pienākumu izpildi, vai arī mazināt sabiedrības uzticamību kā psihoterapijai, tā arī psihoterapeitiem. Kas attiecas uz psihoterapeitu personisko rīcību, tad psihoterapeiti  ņem vērā dominējošos sabiedrības standartus, bet apzinās arī savu iespējamo ietekmi uz savas psihoterapeita veiktspējas kvalitāti – ja gadījumā ir notikusi vai nu pielāgošanās šiem standartiem, vai arī novirzīšanās no tiem. Psihoterapeiti apzinās savas publiskās izturēšanās iespējamo ietekmi arī uz savu kolēģu spēju veikt savus profesionālos pienākumus.

Princips 3.a. Būdami profesionāļi, psihoterapeiti darbojas gan saskaņā ar EPA un tās Nacionālās Licences organizācijas (NLO) principiem, gan saskaņā ar to institūciju vai asociāciju standartiem un vadlīnijām, kas ir attiecināmas uz praktizēšanu. Psihoterapeiti ņem vērā arī attiecīgos valsts likumus un noteikumus. Ja vai nu Eiropas, nacionālie, vietējie, organizāciju vai institucionālie likumi, noteikumi, vai arī paražas ir pretrunā ar EPA, NLO vai to institūciju vai asociāciju standartiem un vadlīnijām, tad psihoterapeiti par šīm saistībām ar EPA, ar tās NLO, ar to institūciju vai asociāciju standartiem un vadlīnijām – paziņo un, kur vien iespējams, cenšas šos konfliktus atrisināt. Būdami  profesionāļi, viņi ir ieinteresēti tādu juridisku un daļēji juridisku noteikumu izstrādē, kas pēc iespējas vairāk atbilst sabiedrības interesēm, un strādā pie tā, lai mainītu spēkā esošus likumus, ja tie sabiedrības interesēm nav labvēlīgi.

Princips 3.b. Ja psihoterapeiti ir vai nu darbinieki, vai darba devēji, tad viņi neiesaistās un viņiem nav arī pieņemama nekāda veida prakse, kas ir nehumāna, vai kuras rezultātā tiek veiktas nelikumīgas vai nepamatotas darbības. Šāda prakse ietver (bet ne tikai) praktizēšanu, kas balstās uz rasu, invaliditātes, vecuma, dzimuma, seksuālās izvēles, reliģijas vai nacionālās izcelsmes apsvērumiem – gan praktizējot, gan pieņemot vai paaugstinot darbā, gan arī piedaloties izglītības procesā.

Princips 3.c. Būdami profesionāļa lomā, psihoterapeiti izvairās no jebkāda veida rīcības, kas varētu pārkāpt vai iegrožot vai nu klienta, vai arī citas potenciāli ietekmējamas personas – cilvēciskās, juridiskās un civilās tiesības.

Princips 3.d. Ja psihoterapeiti ir vai nu praktiķi, skolotāji, treneri vai arī pētnieki, tad viņi apzinās, ka viņu personiskās vērtības var ietekmēt kā komunikācijas, tehniku izmantošanas, viedokļa vai materiāla izvēli un prezentēšanu, tā arī pētījuma būtību vai tā īstenošanas veidus. Risinot problēmas, kas var radīt aizvainojumu, viņi ņem vērā un ciena klienta, mācekļa, praktikanta vai pētījumu subjekta – gan atšķirīgo attieksmi, gan individuālo jūtīgumu, kas būtu saistīts ar šāda veida problēmām.

PRINCIPS 4. KONFIDENCIALITĀTE

Pamatprincips. Psihoterapeitu galvenais pienākums ir ievērot informācijas – kas iegūta no personas, veicot psihoterapeita darbu – konfidencialitātes principu. Citām personām viņi šo informāciju dara zināmu tikai ar šīs personas (vai personas likumīgā pārstāvja) piekrišanu, izņemot īpašus gadījumus, kuros – ja psihoterapeiti tā nerīkotos – tad vai nu šai, vai citām personām varētu rasties konkrēts apdraudējums. Psihoterapeiti informē savus klientus par konfidencialitātes tiesiskajiem ierobežojumiem. Piekrišana informācijas atklāšanai citām personām parasti tiek iegūta no attiecīgās personas rakstiskā veidā.

Princips 4.a. Informācija, kas iegūta vai nu klīniskās, vai konsultatīvās attiecībās, vai arī datu izvērtēšanas procesā attiecībā uz bērniem, apmācāmajiem, darbiniekiem un citām personām, tiek apspriesta tikai profesionālos nolūkos un tikai ar personām, kas ar šiem gadījumiem ir konkrēti saistītas. Rakstiskos un mutiskos ziņojumos tiek minēti tikai tādi dati, kas ir saistīti ar mērķi izvērtēt, vai arī kas tiek pieprasīti, un tiek darīts viss iespējamais, lai privātuma pārmērīgu aizskaršanu novērstu.

Princips 4.b. Psihoterapeiti, kuri savos rakstos, lekcijās vai citos publiskos forumos prezentē profesionālās darbības laikā iegūtu personisku informāciju, iegūst vai nu iepriekšēju atbilstīgu piekrišanu to izmantot, vai arī attiecīgi visu identificējamo informāciju nomaskē.

Princips 4.c. Gan uzglabājot un pārzinot savus pierakstus, gan arī pašu psihoterapeitu nepieejamības gadījumā – psihoterapeiti veic visus nepieciešamos priekšdarbus konfidencialitātes noteikumu nosacījumu nodrošināšanai.

Princips 4.d. Strādājot ar nepilngadīgajiem vai ar citām personām, kuru spēkos nav sniegt ne brīvprātīgu, ne apzinātu piekrišanu, psihoterapeita pienākums ir nodrošināt tiem īpašu aprūpi – gan lai aizsargātu šo personu intereses, gan arī lai atbilstoši konsultētu citas iesaistītās personas.

PRINCIPS 5: KLIENTA LABKLĀJĪBA

Pamatprincips. Psihoterapeiti ciena un aizsargā gan personu, gan grupu integritāti un labklājību, ar kurām viņi strādā. Ja klientu un psihoterapeita darba devēju institūciju starpā rodas interešu konflikts, psihoterapeiti noskaidro, kāda ir viņu lojalitātes un atbildības būtība un virzība, un abas šīs puses par savām saistībām informē. Psihoterapeiti saviem klientiem sniedz pilnu informāciju par visu, kas ir saistīts ar jebkāda veida izvērtēšanas, ārstniecības, izglītošanas vai apmācības metodiku, raksturu un mērķiem, un saviem klientiem, studentiem, praktikantiem vai pētījuma dalībniekiem atklāti apliecina, ka attiecībā uz dalību visos pasākumos viņiem ir tiesības uz izvēles brīvību. Personu piespiešana piedalīties vai turpināt saņemt pakalpojumus ir neētiska.

Princips 5.a. Psihoterapeiti gan nepārtrauc apzināties savas vajadzības, gan arī turpina būt informēti par savu amatu, kurā pastāv liela ietekmes iespējamība attiecībā uz dažādām personām, piemēram, attiecībā uz klientiem, apmācāmajiem, studentiem, pētījumu subjektiem un padotajiem. Viņi izvairās izmantot kā šo personu uzticēšanos, tā arī viņu atkarīgo situāciju. Psihoterapeiti dara visu iespējamo, lai izvairītos no duālām attiecībām, kas varētu vai nu negatīvi ietekmēt viņu profesionālās izvērtēšanas spējas, vai arī palielināt izmantošanas risku. Šādu duālu attiecību piemēri ietver (bet ne tikai) profesionālas rūpes par  pētījumiem, kas veikti kopā ar darbiniekiem, studentiem, supervizējamajiem, tuviem draugiem, vai radiniekiem. Seksuālas dabas tuvība ar jebkuru no šāda veida klientiem, studentiem, apmācāmajiem vai pētījumu dalībniekiem ir neētiska.

Princips 5.b. Ja psihoterapeits piekrīt sniegt pakalpojumu klientam pēc trešās personas lūguma, tad viņš uzņemas atbildību izskaidrot esošās attiecības visām iesaistītajām pusēm.

Princips 5.c. Ja organizācija prasa, lai psihoterapeits pārkāptu vai nu šos, vai jebkādus citus ētikas principus, tad viņš noskaidro, kāda ir konflikta būtība – starp šīm organizācijas prasībām un starp ētikas principiem. Viņš informē visas puses par savu kā psihoterapeita ētisko atbildību un veic atbilstošus pasākumus.

Princips 5.d. Psihoterapeiti jau pašā sākumā nosaka to, kāda būs finansiālā kārtība, kas aizsargās gan viņu intereses, gan būs skaidri saprotama arī viņu klientiem, studentiem, apmācāmajiem vai pētījuma dalībniekiem. Viņi ne sniedz, ne arī saņem atlīdzību par to, ka nosūta klientu saņemt citus profesionālus pakalpojumus. Daļu no saviem pakalpojumiem viņi iegulda darbā, par kuru viņi saņem nelielu finansiālo atlīdzību vai nesaņem to vispār.

Princips 5.e. Psihoterapeiti izbeidz gan klīniskas, gan konsultatīvas attiecības, tiklīdz kļūst pamatoti skaidrs, ka klients no tām negūst labumu, vai kad to pieprasa pats klients. Viņi piedāvā klientam palīdzēt atrast alternatīvus palīdzības avotus.

PRINCIPS 6: PROFESIONĀLĀS ATTIECĪBAS

Pamatprincips. Psihoterapeiti strādā, ņemot vērā arī savu kolēģu vajadzības, īpašās kompetences un pienākumus – gan psihoterapijā, gan psiholoģijā, gan medicīnā, gan arī citās profesijās. Viņi ciena gan iestāžu un organizāciju noteiktās tiesības, gan pienākumus, ar kuriem šie citi kolēģi ir saistīti.

Princips 6.a. Psihoterapeiti izprot arī dažādu radniecīgu profesiju kompetenču jomas. Viņi izmanto pilnībā visus profesionālos, tehniskos un administratīvos resursus, kas patērētāja interesēm varētu kalpot labākajā iespējamā veidā. Formālu attiecību trūkums ar citiem profesionāļiem neatbrīvo psihoterapeitus no pienākuma nodrošināt saviem klientiem vislabākos iespējamos profesionālos pakalpojumus, bet neatbrīvo viņus – izmantojot šo nepieciešamo papildus vai alternatīvo palīdzību – arī no pienākuma būt apdomīgiem, rūpīgiem un taktiskiem.

Princips 6.b. Psihoterapeiti pārzina un ņem vērā gan citu profesionālo grupu (ar kurām viņi sadarbojas) tradīcijas, gan arī praksi; sadarbība ar šīm profesionālajām grupām ir bagātīga. Ja persona arī no cita profesionāļa saņem līdzīgus pakalpojumus, tad psihoterapeits rūpīgi izskata šīs profesionālās attiecības un turpina strādāt tālāk, ievērojot kā piesardzību, tā arī ņemot vērā savu jūtīgumu – gan attiecībā pret šādām terapeitiskām problēmām, gan arī pret klienta labklājību. Lai mazinātu neskaidrību un konfliktu risku, psihoterapeits šos jautājumus apspriež ar savu klientu, bet ar citiem iesaistītajiem profesionāļiem cenšas uzturēt pēc iespējas skaidras un līdzsvarotas attiecības.

Princips 6.c. Psihoterapeiti, kuri nodarbina vai supervizē gan citus profesionāļus, gan arī tos, kuri vēl mācās, atzīst par savu pienākumu gan veicināt šo personu turpmāko profesionālo izaugsmi, gan arī veikt dažādas aktivitātes, lai nodrošinātu to kompetenci. Viņi gādā gan par piemērotiem darba apstākļiem, gan par savlaicīgu novērtējumu, gan par konstruktīvu konsultēšanu, gan par dažādām pieredzes iespējām.

Princips 6.d. Psihoterapeiti neizmanto savas profesionālās attiecības ar klientiem, supervizējamajiem, apmācāmajiem, darbiniekiem vai pētījumu dalībniekiem – ne seksuāli, ne arī kā citādi. Psihoterapeiti neattaisno un neiesaistās seksuālas uzmākšanās darbībās. Par seksuālu uzmākšanos tiek dēvēta apzinātas vai atkārtotas seksuāla rakstura piezīmes, žesti vai fizisks kontakts.

Princips 6.e. Ja psihoterapeiti uzzina par kāda cita psihoterapeita ētikas principu pārkāpumu un ir acīmredzami, ka tas viņam ir raksturīgs, tad psihoterapeiti cenšas šo problēmu risināt neoficiāli – pievēršot šai rīcībai šī psihoterapeita uzmanību. Ja pārkāpums ir maznozīmīgs un / vai šķiet, ka tas ir saistīts ar jūtīguma, zināšanu vai pieredzes trūkumu, tad ar šādu neoficiālu risinājumu parasti pietiek. Šie neoficiālie koriģējošie pasākumi tiek veikti ar lielu iejūtību attiecībā uz visu veidu tiesībām uz konfidencialitāti, kas ar to visu varētu saistīties. Ja nešķiet, ka šis pārkāpums var tikt atrisināts neformāli, vai ja tas ir nopietnākas dabas pārkāpums, tad psihoterapeiti par to informē attiecīgās institūcijas, asociācijas vai komitejas, kas atbild par psihoterapeita ētiku un rīcību.

Princips 6.f. Publikācijas autorība tiek noteikta proporcionāli psihoterapeita profesionālajam ieguldījumam  konkrētā publikācijā. Ievērojamāki profesionāla rakstura ieguldījumi kopējos projektos, ko ir veikušas vairākas personas, tiek uzskatītas par kop-autorību – kopā ar personu, kura ir devusi galveno ieguldījumu un kura šai projektā tiek reģistrēta kā pirmā. Mazāki profesionāla rakstura ieguldījumi, kā arī plaša lietvedības, vai līdzīga neprofesionāla palīdzība var tikt atzīmēta vai nu zemsvītras piezīmēs, vai arī ievadrakstā. Uzziņas, izmantojot īpašas atsauces, tiek piefiksētas gan saistībā ar publicētajiem, gan arī ar nepublicētajiem materiāliem – kas vai nu šo pētījumu, vai šo rakstu ir ietekmējušas tiešā veidā. Psihoterapeiti, kuri publicēšanai vai nu apkopo, vai rediģē citu personu materiālus, šos materiālus, ja nepieciešams, publicē šīs izcelsmes grupas vārdā, kur viņu pašu vārds parādās kā priekšsēdētāja vai kā redaktora vārds. Tiek apliecinātas un nosauktas vārdos visas personas, kas ir devušas jebkāda veida ieguldījumu.

Princips 6.g. Veicot pētījumus iestādēs vai organizācijās, psihoterapeiti šādu pētījumu veikšanai parūpējas par pienācīgu pilnvarojumu. Viņi jau pašā sākumā ir informēti par saviem pienākumiem attiecībā pret šī pētījuma darbiniekiem un nodrošina, lai iestādes, kuras šo visu uzņem savā paspārnē, par pētījumu saņemtu gan adekvātu informāciju, gan arī attiecīgu uzziņu par terapeita ieguldījumu.

PRINCIPS 7: PUBLISKI PAZIŅOJUMI

Pamatprincips:

Princips 7.a. Izziņojot vai reklamējot savus profesionālos pakalpojumus, psihoterapeiti – ar nolūku aprakstīt gan pašu pakalpojuma sniedzēju, gan arī tā sniegtos pakalpojumus – drīkst uzskaitīt sekojošu informāciju: nosaukums, būtiski akadēmiskie grādi vai mācību sertifikāti, kas iegūti akreditētās iestādēs, EPS [ tulk,piez.Eiropas Psihoterapijas sertifikāta, ‘European Certificate of Psychotherapy’ (‘ECP’)] piešķiršana, veids, datums, dalība psihoterapijas organizācijās un profesionāli nozīmīgās vai līdzīgās struktūrās, adrese, tālruņa numurs, darba laiks, īss piedāvājamo psiholoģisko pakalpojumu veidu uzskaitījums, pietiekama informācija par samaksu, prasme runāt svešvalodās, noteikumi attiecībā uz apdrošināšanu, vai uz trešo pušu maksājumiem, kā arī cita īsa un atbilstoša informācija. Papildus informāciju, kas būtu svarīga un nepieciešama patērētājam, var iekļaut tad, ja tas nav aizliegts citās Ētikas Principu sadaļās.

Princips 7.b. Izsludinot vai reklamējot psihoterapeita pakalpojuma vai viņa publikāciju pieejamību, psihoterapeits neuzrāda savu piederību organizācijām – ja var rasties maldinošs priekšstats, ka šī organizācija jebkādā veidā vai nu viņu sponsorē, vai sertificē. Nekādā gadījumā psihoterapeits neuzrāda, piemēram: ne Eiropas, ne valsts reģistrācijas, ne institucionālo, vai asociēto statusu – ar mērķi proponēt, ka šāds statuss varētu paredzēt kādu specializētu profesionālu kompetenci, vai kvalifikāciju. Publiski paziņojumi ietver (bet ne tikai) saziņas līdzekļus, kuros tiek izmantoti vai nu periodiskie izdevumi, vai grāmatas, katalogi, direktorijas, internets, televīzija, radio, vai kinofilmas. Tie nesatur: (i) nepatiesus, krāpnieciskus, maldinošus, vai negodīgus paziņojumus; (ii) faktu sagrozījumus, vai paziņojumus, kas varētu maldināt vai mānīt, ja kontekstā būtiski fakti tiktu atklāti tikai daļēji; (iii) pacienta atsauksmi par psihoterapeita pakalpojumu, vai produkta kvalitāti; (iv) paziņojumus, kas paredz vai var radīt nepatiesas vai nepamatotas cerības saistībā ar labvēlīgu rezultātu; (v) paziņojumus, kurā ietverts netiešs norādījums uz kādām neparastām, unikālām vai neatkārtojamām spējām; (vi) paziņojumus, kas ir paredzēti, vai kas varētu pretendēt radīt klientā bailes, nemieru, vai īpašu emocionalitāti saistībā ar iespējamiem rezultātiem, ja tas nesaņems piedāvātos pakalpojumus; (vii) paziņojumus par to, cik ļoti vēlams ir piedāvātais pakalpojums, ja to salīdzina ar ko citu; (viii) paziņojumus, kas nozīmētu uzmācīgu vēršanos pie konkrētiem individuālajiem klientiem.

Princips 7.c. Ne preses, ne radio, ne televīzijas, ne arī citu saziņas līdzekļu pārstāvjiem no psihoterapeitu puses netiek ne samaksāts, ne arī jebkādā citā veidā sniegta kompensācija – vēloties sagaidīt sev pretī jebkāda veida profesionālu publicitāti kādā no šīm saziņas pozīcijām. Ja tā ir maksas reklāma, tad tā arī ir jāidentificē kā maksas reklāma, ja vien jau no paša konteksta neizriet, ka šī reklāma ir apmaksāta. Ja reklāma ir paredzēta izziņošanai sabiedrībā, izmantojot radio vai televīziju, tad tā tiek ierakstīta jau iepriekš, un apraidei to apstiprina pats psihoterapeits. Reklāmu un raidījumu ierakstu kopijas psihoterapeits uzglabā pie sevis.

Princips 7.d. Izziņojot vai reklamējot “personīgās izaugsmes grupas”, īpašo interešu grupu sesijas, kursus, seminārus, mācības un nodarbības, tiek sniegts skaidrs norādījums par mērķi, kā arī saprotams apraksts par pieredzi. vai apmācību, kas tiks sniegta. Tiek atbilstoši precizēta personāla, kas piedalīsies, izglītība, apmācība un pieredze, un tas viss ir pieejams jau pirms grupas, apmācības, kursa vai pakalpojuma uzsākšanas. Pirms piedalīšanās ir pieejams skaidrs formulējums gan saistībā ar samaksu, gan ar jebkādām citām līgumiskām attiecībām.
Princips 7.e. Psihoterapeiti, kas ir saistīti ar psihoterapijas metožu, produktu, grāmatu vai citas līdzīgas produkcijas izstrādi vai popularizēšanu, kas tiek piedāvāta komerciālai pārdošanai, veic pamatotus pasākumus, nodrošinot to, ka paziņojumi un reklāmas tiek prezentētas profesionālā, zinātniski pieņemamā, ētiskā un pēc būtības informatīvā veidā.

Princips 7.f. Psihoterapeiti negūst nekāda veida personisku labumu no tādiem komerciāliem vai reklāmas ziņojumiem, kuros sabiedrībai tiek ieteikts vai nu iegādāties, vai izmantot patentētus, vai viena ražotāja produktus vai pakalpojumus, un ja šī dalība ir balstīta vienīgi viņa kā psihoterapeita identifikācijā.

Princips 7.g. Psihoterapeiti iepazīstina ar psihoterapiju kā ar zinātni un mākslu: sniedzot savus pakalpojumus un godīgi un precīzi nodrošinot ar produktiem un publikācijām; izvairoties no neprecīzām interpretācijām; neizmantojot sensācijas, pārspīlējumus vai virspusējību. Psihoterapeitu vada primārs pienākums palīdzēt sabiedrībai – gan formējot izglītotu vērtējumu un viedokli, gan veicot apzinātu izvēli.

Princips 7.h. Ja psihoterapeits ir skolotājs, tad viņš nodrošina to, ka katalogos un kursa aprakstos esošie apgalvojumi ir precīzi un nav maldinoši, it īpaši attiecībā uz mācību priekšmeta aprakstu, attiecībā uz progresa izvērtējuma pamatotību un attiecībā uz pieredzi, ko šī kursa laikā ir iespējams iegūt. Sludinājumi, brošūras vai reklāmas, kurās aprakstīti semināri, meistarklases vai citas izglītības programmas, precīzi apraksta gan auditoriju, kurai šī programma ir paredzēta, gan arī piemērotības prasības, izglītošanās mērķus un apgūstamā materiālu raksturu. Šie ziņojumi precīzi atspoguļo psihoterapeita izglītību, apmācību un pieredzi, kurš šo programmu prezentē, kā arī visas ar to saistītās izmaksas.

Princips 7.i. Publiskajos sludinājumos vai reklāmās, kurās tiek aicināti piedalīties pētījuma dalībnieki un kur kā stimuls tiek piedāvāti vai nu klīniski, vai cita veida profesionāli pakalpojumi, tiek skaidri norādīti pakalpojumu veidi, kā arī izmaksas un citas saistības, ko pētījuma dalībniekiem nāksies uzņemties.

Princips 7.j: Psihoterapeits uzņemas pienākumu koriģēt tos indivīdus, kuri prezentē psihoterapeita profesionālo kvalifikāciju, vai asociē sevi ar šādu produktu vai pakalpojumu – tādā veidā, kas nav saderīgs ar esošajām pamatnostādnēm.

Princips 7.k. Individuālie diagnostiskie un terapeitiskie pakalpojumi tiek sniegti tikai profesionālu psihoterapeitisku attiecību kontekstā. Ja personīgs padoms tiek sniegts, izmantojot publiskas lekcijas vai prezentācijas, laikrakstus vai žurnālu rakstus, radio vai televīzijas programmas, pastu vai līdzīgus plašsaziņas līdzekļus, tad psihoterapeits izmanto visaktuālākos nepieciešamos datus un uztrenē visaugstāko profesionālā sprieduma līmeni.

Princips 7.l. Psihoterapeita profesionālās darbības  rezultātam, kas tiek aprakstīts vai tiek prezentēts ar publisku lekciju vai prezentāciju, laikrakstu vai žurnālu rakstu, radio vai televīzijas programmu, pasta vai līdzīgu plašsaziņas līdzekļu starpniecību, ir jāatbilst tiem pašiem jau zināmajiem standartiem, kādi pastāv attiecībā uz profesionālo attiecību kontekstā minēto rezultātu.

PRINCIPS 8: VĒRTĒŠANAS METODES

Pamatprincips. Izstrādājot, publicējot un izmantojot gan psihoterapeitiskās, gan psiholoģiskās izvērtēšanas metodes, psihoterapeiti dara visu iespējamo, lai tiktu ievērotas gan klienta intereses, gan arī veicināta to labklājība. Viņi uzrauga, lai izvērtējumu rezultāti netiktu izmantoti ļaunprātīgi. Viņi ievēro klienta tiesības uzzināt gan rezultātus un to interpretācijas, gan secinājumu un ieteikumu pamatojumu. Psihoterapeiti dara visu iespējamo, lai juridiskā pilnvarojuma robežās tiktu saglabāta kā testu, tā arī citu izvērtēšanas tehniku drošība. Viņi cenšas panākt, lai arī citi indivīdi izmantotu atbilstošus izvērtēšanas paņēmienus.

Princips 8.a. Izmantojot dažādus vērtēšanas paņēmienus, psihoterapeiti ciena klienta tiesības saņemt pilnu skaidrojumu par izmantojamo tehniku veidiem un mērķiem – ar tādiem valodas līdzekļiem, kādus klients var saprast, ja vien iepriekš nav panākta vienošanās par konkrētiem izņēmumiem attiecībā uz šīm tiesībām. Ja skaidrojumus sniedz citas personas, tad psihoterapeits veic nepieciešamos pasākumus – kā nodrošināt šo skaidrojumu atbilstību.

Princips 8.b. Psihoterapeiti, kuri ir atbildīgi par psiholoģisko testu un citu izvērtēšanas metožu izstrādāšanu un standartizāciju, izmanto jau atzītas zinātniskas metodes un ievēro attiecīgos EPA, valstiskos un institucionālos vai organizāciju standartus.

Princips 8.c. Ziņojot par savu izvērtējumu rezultātiem, psihoterapeits norāda uz jebkāda veida atrunām, ja tādas pastāv, attiecībā uz pamatotību vai uz uzticamību – vai nu pateicoties šī izvērtējuma apstākļiem, vai arī pateicoties testējamās personas neatbilstībai kādai no normām. Psihoterapeiti cenšas nodrošināt, lai vērtēšana un interpretāciju rezultāti netiktu ļaunprātīgi izmantoti no citu personu puses.

Princips 8.d. Psihoterapeiti atzīst, ka izvērtējumu rezultāti var kļūt novecojuši un nespējīgi sniegt pilnīgu priekšstatu par iepriekš izvērtēto. Viņi dara visu iespējamo, lai aizkavētu un novērstu novecojušu mērījumu vai nepilnīga izvērtējuma ļaunprātīgu izmantošanu.

Princips 8.e. Psihoterapeiti, kas piedāvā rezultātu uzskaites un skaidrošanas pakalpojumus, spēj nodrošināt arī pienācīgus programmas un metodikas derīguma pierādījumus, kas tiek izmantoti, lai pie šādiem skaidrojumiem nonāktu. Skaidrojumu pakalpojuma publisks piedāvājums tiek uzskatīts kā profesionāla konsultācija. Psihoterapeiti dara visu iespējamo, lai izvairītos no izvērtējumu atskaišu ļaunprātīgas izmantošanas.

Princips 8.f. Psihoterapeiti neatbalsta un neveicina psihoterapeitisko vai psiholoģisko izvērtēšanas metožu izmantošanu no nepietiekami apmācītu vai kā citādi nekvalificētu personu puses – tos apmācot, atbalstot vai supervizējot.

PRINCIPS 9: PĒTĪJUMI

Pamatprincips. Lēmums uzņemties pētījumu veikšanu balstās individuālā psihoterapeita vērtējumā par to, kādā veidā viņš varētu dot vislabāko iespējamo ieguldījumu gan cilvēkzinātnē, gan cilvēces labklājības celšanā. Pieņemot lēmumu vadīt pētījumus, psihoterapeits apzinās arī dažādus paralēlus virzienus, kuros viņš varētu ieguldīt gan savus pētniecības spēkus, gan savus resursus. Pamatojoties uz šādiem apsvērumiem, psihoterapeits veic pētījumus, respektējot un rūpējoties gan par to cilvēku cieņu un labklājību, kuri tajā piedalās, gan arī iepazīstoties ar noteikumiem un profesionālajiem standartiem, kas reglamentē tādu pētījumu veikšanu, kuros piedalās cilvēki.

Princips 9.a. Plānojot pētījumu, psihoterapeits, kas veic šo izpēti (pētnieks), ir atbildīgs par to, lai tiktu veikts rūpīgs šī pētījuma ētiskās pieļaujamības izvērtējums. Ciktāl zinātnisko un cilvēcisko vērtību izvērtēšana liecina par jebkādu kompromisa esamību saistībā ar kādu no principiem – pētnieks uzņemas atbilstoši nopietnas saistības uzklausīt dažādus ētiskus ieteikumus un ievērot stingrus drošības pasākumus, lai aizsargātu dalībnieku tiesības.

Princips 9.b. Izsvēršana – vai saskaņā ar pieņemtajiem standartiem plānotā pētījuma dalībnieks tiks “pakļauts riskam”, vai arī “pakļauts minimālam riskam” – tā ir primārā pētnieka ētiskā interese.

Princips 9.c. Pētnieks sava pētījuma ietvaros ir vienmēr atbildīgs par ētiskas rīcības garantēšanu. Pētnieks – attiecībā pret pētījuma dalībniekiem – ir atbildīgs par ētisku attieksmi arī no līdzstrādnieku, asistentu, studentu un darbinieku puses, kas visi tāpat uzņemas līdzīgas saistības.

Princips 9.d. Izņemot tādus pētījumus, kuros risks ir minimāls, pētnieks izstrādā skaidru un godīgu vienošanos ar pētījuma dalībniekiem – vēl pirms tie uzsāk dalību – kas precizē katras puses pienākumus un atbildību. Pētnieka pienākumos ietilpst ievērot visus šīs vienošanās solījumus un saistības. Pētnieks informē dalībniekus gan par tiem pētījuma aspektiem, par kuriem var rasties pamatots uzskats, ka tie varētu ietekmēt vēlmi piedalīties, gan izskaidro arī visus pārējos pētījuma aspektus, par kuriem dalībniekam rodas jautājumi. Ja netiek sniegta pietiekama informācija, kamēr nav saņemta apzināta piekrišana, ir nepieciešams veikt papildus drošības pasākumus ar mērķi pasargāt gan pētījuma dalībnieka labklājību, gan cieņu. Pētījumos ar bērniem vai ar dalībniekiem, kuriem ir traucējumi, kas ierobežo viņu sapratnes un / vai saziņas spējas, ir nepieciešams veikt īpašus drošības pasākumus.

Princips 9.e. Ir iespējami pētījumi, kur to metodoloģiskie noteikumi šķietami pieprasa izmantot vai nu noklusēšanu, vai maldināšanu. Pirms šāda pētījuma uzsākšanas pētnieks uzņemas īpašu atbildību par to, lai: (i) tiktu noteikts, vai šādu metožu izmantošana attaisno pētījuma ieplānoto zinātnisko, izglītojošo vai noprotamo vērtību; (ii) tiktu noteikts, vai pastāv kādas paralēlas metodes, kurās nav jāizmanto noklusēšana vai maldināšana; un (iii) parūpējas, lai dalībniekiem pēc iespējas drīzāk tiktu nodrošināts pietiekams skaidrojums. Pastāv varbūtība – šādas metodes neizmantot.

Princips 9.f. Pētnieks ciena indivīda brīvību: atteikties piedalīties pētījumā vispār, vai arī iziet no pētījuma jebkurā laikā. Ja pētnieks ir autoritāte vai arī spēj dalībnieku jebkādā veidā ietekmēt, tad pienākums aizsargāt dalībnieka brīvību prasa īpaši rūpīgas pārdomas un apsvēršanu. Šāda varas pozīcija ietver (bet ne tikai) situācijas, kad pētnieciskā līdzdalība tiek pieprasīta – kā daļa no nodarbinātības, vai kad tas, kurš piedalās, ir šī pētnieka apmācāmais, klients vai darbinieks. Indivīda tiesības dominē pār pētnieka vajadzībām, kuram ir nepieciešams pabeigt pētījumu.

Princips 9.g. Pētnieks sargā dalībnieku kā no fiziska, tā arī no garīga diskomforta, no kaitējuma un apdraudējumiem, kas var rasties izpētes metožu rezultātā. Ja pastāv šādu seku risks, tad pētnieks par šo faktu dalībnieku informē. Tādas pētījumu metodes, kuras dalībniekam var izraisīt nopietnu vai ilgstošu kaitējumu, izmantotas netiek, ja vien līdz ar šo procedūru neizmantošanu dalībnieks netiek pakļauts vēl lielākam kaitējumam, vai arī ja pētījumam ir liels potenciāls ieguvums un ja no katra no dalībniekiem tiek panākta pilnībā apzināta un brīvprātīga piekrišana. Dalībnieks ir jāinformē par saziņas metodēm ar pētnieku – pieņemamā laika periodā pēc piedalīšanās, ja ir radies stresa risks, iespējams kaitējums, vai līdzīgas problēmas vai bažas. Piekrišana, kas tika iegūta no dalībnieka, neierobežo viņa likumīgās tiesības un nemazina pētnieka juridisko atbildību.

Princips 9.h. Kad dati ir apkopoti, pētnieks nodrošina dalībniekus ar informāciju par pētījuma būtību un mēģina novērst jebkādu kļūdainu priekšstatu, kāds vien var rasties. Ja zinātniskā vai cilvēciskā vērtība kalpo par pamatu šādas informācijas aizkavēšanai vai noraidīšanai, tad pētnieks uzņemas īpašu atbildību pētījumu kontrolēt un nodrošināt to, lai dalībniekiem nerastos kaitīgas sekas.

Princips 9.i. Ja pētniecības metodes atsevišķos dalībniekos rada nevēlamas sekas, tad pētniekam ir pienākums šīs sekas izmeklēt un novērst vai izlabot, ieskaitot ilgtermiņa sekas.

Princips 9.j. Pētījuma izmeklējumu laikā par pētījuma dalībnieku iegūtā informācija ir konfidenciāla, ja vien iepriekš nav panākta cita vienošanās. Ja pastāv iespēja, ka šādai informācijai var piekļūt citas personas, tad šī iespēja, kā arī konfidencialitātes aizsardzības plāni, tiek dalībniekam izskaidroti, kas ir daļa no procedūras, kurā tiek iegūta apzināta piekrišana.

Eiropas Psihoterapijas asociācija (EPA), Vīne, 2002. gada jūlijs; 2010. gada septembrī (princips 6.b ) pārskatījusi Ētikas Koordinācijas komiteja