Psihoterapijas virzieni

Hipnopsihoterapijas pamatinstruments ir hipnoze, savukārt hipnozes pamatelements ir transs. Latvijā hipnopsihoterapijas attīstībā nozīmīgu ieguldījumu devis Dr.Med. J. Zālītis.

Hipnopsihoterapijā, ar hipnotiskā transā veiktu intervenci, aktivizējot zemapziņas procesus, izmantojot cilvēka pašresursus, tiek ierosinātas pārmaiņas apziņā. Psihes neapzinātajā daļā ir ierakstīta visa cilvēka attīstība no viņa ieņemšanas brīža, problēmu vēsture, to cēloņi, attīstība un pašreizējais rezultāts, kas izpaužas kā konkrēta problēma. Neapzinātie procesi zina adekvātu risinājumu problēmas transformācijai un atrisināšanai. Psihoterapeitiskais process nenotiek apzinātā līmenī, bet izpaužas pozitīvi turpmākajā cilvēka dzīvē.

Hipnopsihoterapija tiek uzskatīta par īslaicīgu terapijas formu.

Eksistenciālās terapijas mērķis ir palīdzēt cilvēkam saprast savu dzīvi, tās paradoksus un dilemmas, kā arī atrast iespējas apzināti veidot sev jēgpilnu nākotni. Eksitenciālisms aplūko cilvēku kā nepārtrauktu dzīves procesu, kas ir nesaraujami saistīts ar viņa dzīves kontekstu.

Eksistenciālās terapijas uzmanības centrā ir klienta reālā dzīve, kāda tā ir šobrīd. Eksistenciālisti uzskata, ka terapijā mainīt cilvēku nav pašmērķis – būtiskākais ir klientam skaidri izprast savas dzīves unikālo kontekstu visplašākajā nozīmē, proti, redzēt savu dzīvi kā veselumu, bez bailēm un meliem. Eksistenciālās psihoterapijas procesā klientam ir  iespēja izprast savas attiecības ar cilvēka dzīves universālajiem aspektiem: bailēm, nenoteiktību, brīvību, nāvi, atbildību, mīlestību. Apzināties to, kā mēs patiesībā  dzīvojam, ne vienmēr ir vienkārši, tādēļ pats šis izpētes process sadarbībā ar psihoterapeitu ir tas, kas maina klientu.

Eksistenciālā terapija aplūko cilvēku visos esamības rakursos – gan fiziskajā un sociālajā, gan psihiskajā un garīgajā. Šī virziena teorētiskā bāze ir cieši saistīta ar eksistenciālisma filosofiju. Ļoti būtiska loma eksistenciālajā terapijā ir tāda psihoterapijas mērķa izvirzīšanai, kas patiesi saskan ar klienta dziļākajām ilgām, vajadzībām un dzīves jēgas izjūtu.

Eksistenciālā virziena psihoterapeits tiecas veidot ar klientu līdzvērtīgas attiecības, kas balstītas savstarpējā uzticībā un abu pušu atbildībā. Eksistenciālā terapija var notikt gan individuāli, gan psihoterapeitiskajās grupās.

Eksistenciālās psihoterapijas ideālais mērķis ir klienta spēja būt brīvam un atbildīgam savas dzīves saimniekam, kas apzinās savas dzīves ierobežojumus, taču neizvairās no izaicinājumiem un dzīves sniegtajām iespējām.

Eksistenciālās terapijas virzienu Latvijas Psihoterapeitu Biedrībā pārstāv Latvijas Eksistenciālās Terapijas Biedrība: www.eksistencialaterapija.lv   

Psihoorganiskā analīze ir psihoterapijas metode, kas apvieno psihoanalītisko un humānistisko pieeju, un ķermeņa psihoterapijas elementus. Tā aplūko cilvēku nesaraujamā psihes un ķermeņa mijiedarbībā.

Psihoorganiskās analīzes ietvaros ir iespējams izmantot dažādus paņēmienus – verbalizāciju, darbu ar ķermeni, iztēli, darbu interpersonālo attiecību līmenī.

Izpētot cilvēka dzīves pieredzi, ģimenes vēsturi, rūpīgi ieklausoties ķermeņa valodā, tiek noskaidrotas viņa vajadzības, dziļākās vēlmes un nerealizētās iespējas. Cilvēks iepazīst savu iekšējo pasauli, pieņem sevi tādu, kāds viņš ir, lai nākotnē rastu iespēju sevī mainīt to, ko vēlas, un veidot savu dzīvi, ienesot tajā gan dziļu atbildību, gan vieglumu un prieku.

Geštaltterapija ir izveidojusies, apvienojot humānistiskās psiholoģijas, psihoanalīzes un ķermeniski orientētās psihoterapijas sasniegumus. Tā ir mūsdienīga un populāra. Geštaltterapijā notiek darbs ar cilvēka dzīvi kopveselumā: ar sajūtām un norisēm ķermenī, emocijām, domām, attiecībām un garīgo nostāju.

Geštaltterapija palīdz gan pārvarēt psiholoģisku traumu sekas, gan arī pilnveidot sevi. Dziļāk un skaidrāk apzinoties savas izjūtas un vajadzības, klients spēj labāk uzņemties atbildību par savu rīcību un tās sekām. Šai terapijai ir raksturīga tehniku daudzveidība, taču cilvēks vienmēr tiek rosināts pārdzīvot un apzināties notiekošo „šeit un tagad”: savas pašreizējās jūtas, emocijas un atbildību.

Arī geštaltterapija ir brīva no vērtējumiem. Tā ir vērsta nevis uz problēmu cēloņu meklēšanu: „Kāpēc noticis tā?”, bet uz vēlamām izmaiņām un attīstību: „Ko tu gribi? Kā to sasniegt?”.

Geštaltterapija notiek individuāli, sadarbojoties klientam un psihoterapeitam, kā arī terapeitiskā grupā.

Junga analītiskās psihoterapijas teorētiskais pamats ir Junga analītiskā psiholoģija, kurā nozīmīgu vietu ieņem izpratne par cilvēka psihes struktūru – apziņu, bezapziņu – individuālo un kolektīvo, kompleksiem, arhetipiem, kā arī koncepts par individuāciju – pašdeterminētu psihiskās attīstības procesu, kas ved virzienā uz psihes vienotības un veseluma apzināšanos.  Jungs uzskatīja, ka psihei piemīt autonoma pašdziedināšanas spēja, kas balstīta uz arhetipu enerģiju, un tieksme uz pilnību.

Junga analītiskā psihoterapija ir pielīdzināma psihodinamiskajām terapijām, galveno nozīmi  piešķirot bezapziņas procesiem. Tā veicina personības resursu attīstību un psihiskās problēmas uzskata un aplūko kā izaicinājumu reālai personības attīstībai. Kopumā motivāciju analītiskajai psihoterapijai nosaka individuācija jeb cilvēka tendence kļūt par to, kas viņš potenciāli ir. Individuācija ir katra cilvēka dabisks attīstības process, terapija to nerada, taču var veicināt, paātrināt un padarīt vairāk apzinātu. Analītiskā psihoterapija  ietver sevī kompleksu radīto simptomu transformāciju simbolu veidā. Tā cenšas atklāt kompleksus un iznest tos apzinātā refleksijā ar apziņu, kā rezultātā atbrīvojas tajos ieslēgtā enerģija, tādējādi spēcinot cilvēka ego.  Ego spēka pieaugums nodrošina spēju noturēt spriedzi starp pretstatiem, rast risinājumu simboliskā veidā un integrēt to dzīvē, kā arī apzināt saikni ar patību – savu dziļāko būtību.

Praktiskajā psihoterapijas darbā apziņas un bezapziņas psihisko procesu izpratnei tiek lietota sapņu analīze, zīmējumu, pasaku analīze, smilšu spēles metode, aktīvā iztēlošanās, kā arī tipoloģija. Darbam ar bezapziņu ir nolūks un mērķis nonākt kontaktā ar patību un personības individuālajām radošajām iespējām. Pamatojoties uz to, Junga analītiskā  psihoterapija pieskaras jēgas un garīguma jautājumiem cilvēka dzīvē.

Vēsturiski analītiskā psihoterapija ir bijusi fokusēta uz indivīdu, taču daudzu mūsdienu klīnisko novērojumu rezultāti likuši novērtēt vēsturisko notikumu nozīmi un runāt par kolektīvo traumu, kuras sekas var pāriet no vienas paaudzes uz nākamo. Junga darbu starpkulturālā pieeja padara to īpaši pieejamu mūsdienu multikulturālajai sabiedrībai globalizētajā pasaulē. Analītiskā terapija ir ilgtermiņa process, kurā būtiska nozīme ir klienta – terapeita attiecībām – dažāda dziļuma pārneses/pretpārneses reakcijām, pieņemšanai un atbalstam no terapeita puses.

Psihodinamiskā terapija ir vērsta uz emocionālas ciešanu psiholoģisko sakņu atklāšanu un jaunas attiecibu pieredzes iegūšanu.
Tās pamatā ir psihoanalīzes teorijas un metodes. Psihodinamiskajā psihoterapijā līdzīgi kā psihoanalīzē, pēta pacienta emocionālo problēmu cēloņus, zemapziņas motīvus un konfliktus. Attiecības starp terapeitu un pacientu ir kā logs uz pacienta problemātisko attiecību modeļiem viņa dzīvē. Terapijas gaitā pacientam veidojas izpratne par jūtam un domām, kas reiz bija ārpus viņa apziņas. Tiek pētītas bērnībā izstrādātās pielāgošanās metodes, uzvedības modeļi, kas traucē efektīvi funkcionēt pieaugušo pasaulē.
Psihodinamiskā psihoterapija ir efektīva plaša spektra garīgās veselības simptomu dziedināšanā, ieskaitot depresiju, trauksmi, paniku, stresu un ar tiem saistītās fiziskās kaites. Terapijas ieguvumi turpina pieaugt arī pēc psihoterpijas noslēguma. Pamatojoties uz personas brieduma pakāpi un neatkarību, viņam/viņai atklājas jaunas iespējas risinātu šodienas problēmas. Psihodinamiskās psihoterapijas mērķis ir ne tikai mazināt ciešanas, bet arī palīdzēt cilvēkiem veidot veselīgākas attiecibas dzīvē.

Psihodrāma ir psihoterapijas virziens, kuras pamatlicējs ir Vīnes psihiatrs Jakobs Levi Moreno (1889 – 1974). Tulkojot no grieķu valodas, ‘’psihodrāma’’ nozīmē ‘’dvēsele darbībā’’. Psihodrāmā ar mērķtiecīgi virzītas dramatiskas darbības palīdzību izpēta un risina indivīdu vai grupu problēmas. Pamatā tā ir grupu terapijas metode, taču psihodrāmu efektīvi pielieto arī individuālajā psihoterapijā (monodrāma).

Psihodrāmas sesija ir strukturēta. Sākotnēji grupa tiek iesildīta darbībai- izkristalizējas problēma, kurai sesija būs veltīta. Tad seko darbības fāze – izmantojot dramatizāciju un lomu spēles, komunicējot verbāli un neverbāli, grupa režisora (psihodramatista) vadībā nodarbojas ar kāda grupas dalībnieka (protagonista) prezentēto vai grupai kopumā nozīmīgo problēmu. Sesijas beigās grupa dalās piedzīvotajā.

Psihodrāma noder gan pieaugušajiem, gan bērniem, klientiem ar emocionālām, uzvedības, attiecību u.c. problēmām. Tā izmantojama gan individuālajā, gan pāru, gan ģimenes terapijā.

Psihodramatisti strādā ne tikai specifiski psihoterapeitiskā jomā, bet arī ar daudzveidīgām grupām un problēmām – ar organizācijām, ar grupām izglītības iestādēs, ar radošajām grupām, dažādām sociālajām grupām un starpgrupu konfliktiem. Viena no psihodrāmas sastāvdaļām ir sociometrija, kas pēta attiecības starp dalībniekiem kādā grupā, palīdzot apzināties tos faktorus un spēkus, kas ietekmē interakcijas.

Psihodrāma piedāvā dalībniekiem drošā un atbalstošā vidē apgūt un trenēt jaunas, daudz noderīgākas lomas un uzvedību modeļus.

Psihoanalītiskās psihoterapijas teorētiskais pamats ir psihoanalīze, vēsturiski pirmais zinātniskās psihoterapijas virziens. To raksturo vairāki psihoanalītiski principi:

• Priekšstats par neapzināto vēlmju izšķirīgo nozīmi. Cilvēki spēj apgūt savas psihes neapzināto saturu, taču tam nepieciešams īpašs darbs.
• Priekšstats par to, ka dzīve nav iespējama bez pretrunīgām vēlmēm. Tieši tādēļ mēs visi izvairāmies kaut ko apzināties vai atcerēties. Dažkārt tas var radīt maldus un problēmas.
• Priekšstats par agrīnās bērnības pieredzes izšķirīgo nozīmi. Psihes pamati izveidojas mūža pirmajos gados un mēnešos, bērna sākotnējās attiecībās ar vistuvākajiem cilvēkiem.
• Priekšstats par pārnesi, jeb transferenci. Tās noskaņas un jūtas, ko bērns izveido pirmo reizi mūžā, attiecībās ar vistuvākajiem pieaugušajiem, turpmākajā dzīvē neizzūd, bet saglabājas neapzinātā veidā. Mēs tās „pārnesam”, jeb pārdzīvojam it kā no jauna daudzās citās attiecībās. Dažkārt pārnese var būt emocionālu sarežģījumu iemesls.

Psihoanalītiskajā psihoterapijā klients sastopas ar savu pārneses mantojumu tagadnes attiecībās ar psihoterapeitu. Klienta brīvai domu plūsmai un stāstījumam ir īpaša vērtība. Svarīga ir tikšanās reižu regularitāte. Tās notiek, cik vien iespējams, vienās un tajās pašās nedēļas dienās, laikā un vietā. Kopīgi pētot klienta brīvās asociācijas, sapņus un pārneses jūtas, tiek izprasti emocionālo grūtību un konfliktu neapzinātie cēloņi. Tas ļauj atrast jaunus problēmu risināšanas veidus. Psihoanalītiskā terapija ir efektīva, piemēram, šādos gadījumos:

• grūtības un neveiksmes mēģinot nodibināt vai saglabāt attiecības,
• psiholoģiskas izcelsmes seksuāli traucējumi,
• cilvēka šaubas par to, vai tas spēs īstenot iecerēto, sasniegt mērķus,
• pastāvīga neapmierinātība, satraukums vai dusmas, kuru iemesls to cietējam nav izprotams,
• situācijas, kad cilvēks, pēc paša pieņemtām mērauklām, dzīvo labi un ir veiksmīgs, taču neizjūt laimi un gandarījumu.

Šajā darbā klientam ir nepieciešama gan emocionālas drošības izjūta, gan zināma neatlaidība un piepūle. Psihoanalītiskās psihoterapijas procesā klients saņem terapeita emocionālu atbalstu.

Sistēmiskā ģimenes psihoterapija redz cilvēkus attiecībās, sociālajā sistēmā – ģimenē. Ģimenes psihoterapeiti strādā gan ar visu ģimeni, gan ģimenes daļām: pāri, bērniem vai individuāli ar pieaugušajiem ģimenes locekļiem. Ģimenes terapija ir īstermiņa  un reizēm viena sesija var būt ļoti palīdzoša.

Ģimenes terapijā strādā ar dažādām ģimenes formām- pamatģimeni, paplašināto ģimeni (vecāki, vecvecāki), vientuļajiem vecākiem, šķirtajiem vecākiem, kā arī situācijā, kad ģimenē ienāk patēvs, pamāte.

Ģimenes terapijas galvenais mērķis ir uzlabot komunikāciju ģimenē, risināt attiecību grūtības, palīdzēt saprast un pieņemt sarežģītas dzīves situācijas (piemēram, tuvinieku nāve, nopietnas fiziskas vai garīgas saslimšanas). Ģimenes terapija palīdz izprast bērnu un pusaudžu jautājumus, sniedz atbalstu ģimenei labākas psiholoģiskās atmosfēras veidošanā.

Ģimenēm, kurās, viens no ģimenes locekļiem ir hroniski slims, ģimenes terapijā, var palīdzēt izprast slimības psiholoģisko ietekmi uz katru ģimenes locekli un risināt ģimenes locekļu individuālās grūtības, kas radušās , aprūpējot slimo tuvinieku.

Ģimenes terapija bērnu un pusaudžu jautājumos var palīdzēt, ja bērna personības traucējumi (piemēram, asociāla, neadekvāta uzvedība, attiecību grūtības, garastāvokļa izmaiņas) ietekmē ģimenes funkcionēšanu.

Audžuģimeņu un jaunu ģimeņu veidošanās sākumā, var būt nepieciešama ģimenes terapija, lai apzinātu iespējamās grūtības, ko atnesīs jaunā dzīve. Ģimenes locekļiem, kuriem ir atšķirīga kultūras vai reliģiskā piederība, ir ieteicama ģimenes terapija.

Viena no iespējām ģimenes psihoterapijā ir tā, ka var strādāt ar ģimenes jautājumiem arī tad, ja psihoterapijā nāk tikai viens ģimenes loceklis.