Ko viduvējībai iesākt perfektā pasaulē: Gatis Bušs, ģimenes psihoterapeits

Katru dienu mēs internetā varam izlasīt kādu izcilnieka, talanta vai dīvaiņa stāstu, un tas mums liek  noticēt – mēs katrs esam lemti kaut kam ārkārtējam. Vai nav tā, kā spiediens ir radījis tādu kā sociālu tirānija- mums nemitīgi jāapliecina … (nu vismaz jācenšas) ka esam kaut kas … liels, nozīmīgs, izcils, ārkārtējs. Un būt viduvējībai ir kļuvis par jauno neveiksminieka standartu. Ko tad iesākt viduvējībai perfektā pasaulē – jautājām sistēmiskajam ģimenes psihoterapeitam un supervizoram apm. Dr.psych.Gatim Bušam

Monday: Kā mēs iekļuvām ritenī, kurš nemitīgi no mums prasa izcilību un ārkārtējību?

Gatis: Tā ir, rietumu kultūra prasa, lai tu esi pirmais, labākais, vienīgais, ātrākais. Tikai tāds ir vērtīgs un labs. Individuālisma kultūrā vērtība tiek piešķirta katra individualitātei, panākumi tiek skatīti viena cilvēka līmenī. Daudz, daudz mazāk tiek parādīts, ka pienākumi nav tikai viena nopelns, ka ir vēl citi un ka tas viens ar citiem ir sadarbojies. Taču, pat 100% zvaigžņu komandas nemaz nav tik labas. Tie vienkāršie spēlētāji citreiz apspēlē tās zvaigžņu komandas, jo savā starpā labi sadarbojas, un nevienam indivuduāli nevajag spīdēt.

M: Vai  tie vienkāršie nav tās pašas pelēcības un viduvējības? Kas, tavuprāt, ir viduvējība?

Gatis: Viduvējība ir tikai mūsu prāta konstrukts, izdomājums. Ja kāds sevi  klusībā uzskata par viduvējību, tad tas nozīmē – viņš vairāk skatās uz uz ārpusi.  Tā ir patēriņa sabiedrības problēma, ka cilvēki par daudz skatās un klausās uz ārpusi, un par maz skatās uz sevi. Un tas ir tikai tāpēc, ka viņi netic sev. Pēc idejas – katrs ir zvaigzne, jau piedzimis ar milzīgu unikalitāti, kuru es, neticēdams sev, aizlaižu vējā… Taču zināms arī, ka visas nelaimes ceļas no salīdzināšanās. Un vēl arī no tā, ka es negūstu prieku un gandarījumu no tā, ko es daru. Un, ja man nav gandarījuma, arvien man vajag vēl un vēl vairāk. Atzinību, naudu, varu… Un es arvien ceru aizpildīt to mūžīgo izsalkumu. Es teiktu, ka tie, kas domā, viņi ir viduvējība, iespējams, nav atraduši savu īsto lietu, par kuru  mirdzētu acis un degtu sirds. Jo, ja par kaut ko mirdz acis, tad viņš nav viduvējība.

M: Lielais jautājums, kā lai es droši zinu – vai tas ir mans īstais ceļš, aicinājums? Kā to atpazīt?

Gatis: Mans ceļš ir tas, kuru ejot, es pats jūtos labi. Ja, piemēram, man izdodas un patīk palīdzēt dzīves pabērniem, un es sev no tā gūstu gana daudz, tad man nevajadzēs neko vairāk – ne radīt mākslas darbus, ne spīdēt uz skatuves, ne skatīties apkārt. Ja nesaņemam gandarījumu, ja neesi mierā, ko dari, tad nekāda pasaules nauda nepalīdzēs to padarīt par tavu ceļu. Viduvējība beidzas pie tā līmeņa, kad es varu pateikt man pietiek – ar to naudu, to darbu, to mašīnu, slavas devu, facebook draugu un klikšķu skaitu. Kad man visa pasaule nav jāizložņā, nav jāienirst Marianas dziļvagā Klusajā okeānā un nav jābut tur, kur neviens nav bijis. Tad es esmu pašpietiekams un neesmu nekāda viduvējība.

M: Kāpēc ir šī vajadzība spīdēt?

Gatis: Jautājums ir spīdēt priekš kam? Ir jāspīd tad, ja es pats jūtos ne gana labs. Tad es rādu savu spožumu, lai citi nesaredzētu to daļu manī, no kuras man pašam bail, … Ja mans mērķis ir, lai citi redzētu, cik esmu veiksmīgs, un paši sajustos slikti. Lai dievinātu mani. Un, ja tādā veidā es pakāpjos uz citu pleciem, sajūtu gandarījumu… tad tā sajūta – ka neesmu gana labs, tiek uz mirkli aizbāzta ciet. Ja esmu tik nodarbināts ar kontaktiem, darbiem, man nav laika par to tukšumu domāts… Var jau ilgu laiku bērnu barot ar saldumu, savu ego arī varam barot ar saldumiem un paliekam arvien resnāki, vienalga tā ir kompensācija, un tā agrāk un vēlāk – uzsprāgst

M:  Taču kaut kā mēs iekļūstam tajā prāta konstruktā “viduvējība”. Ar ko sākas tas stāsts?

Gatis: Ar to brīdi, kad vecāki pārlieku cenšas atrast ārkārtējus talantus savos bērnos.  Bieži vecāki izvēlas saviem bērniem pārlieku daudz vai tos virzienus, kas viņiem pašiem patīk vai kuros viņi nav realizējušies. Tad nu viņi spiež to bērnu uz pulciņiem, un kas vēl sliktāk – uz sasniegumiem, uz konkurenci, nevis uz prieku un gandarījumu.

Tie mazie bērniņi, kas caur konkursiem tiek mocīti, varbūt dzīves laikā tiks ar to galā. Varbūt viens ir tāds, kam tas būs aicinājums, bet par pārējiem 99 –sabiedrība klusē. Tā mēs sabojājam bērnus, iedodam to traumu un pat sabojātas dzīves. Tas, ko vecāki iedot, ir ģimenes vērtību mantojums, taču ne viss, ko man ģimene dod, ir man vajadzīgs. Jā, bērniem ne vienmēr patīk, ko vecāki no viņiem grib. Kā bērns es droši vien to nevaru saprast, bet es spirinos pretim. Tam bērnam, kas tam visam, ir cauri izgājis, ir liels uzdevums dzīvē – nolikt to mantojumu malā un neņemt līdzi. Pateikt – ok, tas bija, bet tagad tas man nav vajadzīgs. Tas nav izdarāms vienā dienā. Ceļš ir garš… Vienmēr ir šaubas – esmu apzinos, ka esmu izmācījies, ieguldījies, kā es tā metīšu visu pie malas, varbūt es varu to kaut kā saglābt. Un tu vari sakost zobus, palikt pie nemīlama darba,…. mirt ātrāk, kļūt par nākamo vecāku, kurš gribot darīt savus bērnus laimīgākus, ies to pašu ceļu, ko viņa vecāki. Vai arī tu vari iziet uz risku un iet savu ceļu. Taču tad tev apkārtējā sistēma pretosies, vecāki un sabiedrība bakstīs un zāģēs – tu jocīgs esi, kas ar tevi…. Atteikties no ģimenes vērtībām ir grūti un ir risks, jo var gadīties, ka tevi ģimene izstumj, un tu kļūsti par dīvaini priekš kādas sistēmas un paliec viens.

Ja esmu izaudzis, stumdīts un grūstīts, un tagad man šķiet, ka esmu viduvējais, nepiepildītais cilvēks, tad acīmredzot esmu paņēmis no ģimenes to, kas man nav bijis vajadzīgs.

M: Kā tikt vaļā no viduvējības sindroma?

Gatis: Liels uzdevums ir vecākiem. Ja arī viņi grib to visu iespējamo saviem izmēģināt, jābūt tik redzīgiem un jūtīgiem, lai pamanītu, kad bērnu acis mirdz un tur virzīt attīstību. Otrs uzdevums – pašam saprast, kas ir mans. Pastāstīšu, kā es to izdarīju. Laikā, kad man bija mazi bērni, bija tāds žurnāls (varbūt tāds ir arī tagad), kurš stāstīja, kā pareizi kopt un audzināt Mēs kādu laiku pirkām šo žurnālu, un tad mēs sapratām – nē, mēs to nevaram, o, nē! Es sapratu, kāds esmu neveiksmīgs vecāks, salīdzinoties ar paraugvecākiem. Un mēs atteicāmies no šī žurnāla, jo viņš mums nevarēja palīdzēt. Es pārstāju skatīties uz malu un vairāk klausīties sevī un savos bērnos.

M: Tad sanāk, ka tiem, kam ir gana, neko daudz nevajag. Tik vien, lai ir jumts uz galvas un prieks sirdī! Un, vai tie izsalkušie nav tie, kas ir aizbraukuši no Latvijas? Un, vai tie, kas paliek, nav tie, kam labi tāpat, un vai tas nenozīmē, ka izrāviens mums kā valstij nespīd?

Gatis: – Sabiedrībai ir vajadzīgi arī tie izsalkušie, jo tad nebūtu, kas pienes to valsts kasi pilnu. Tiem, kuriem ir gana, priekš valsts nav tik interesanti. Jo, ja nebūtu to izsalkušie, tad šodien Zviedrijā nebūtu vairs dakteri. Jā, vidējais personāls ir zviedri, bet augstākajā personālā arvien vairāk ienāk ķīnieši, indieši, bet ne paši zviedri, jo zviedri ir par slinku un paēduši, lai cīnītos cauri tām  mocībām un grūtībām augstskolās. Man pietiek (zviedru jaunā mantra, starp citu, ir good is enough”) – vai tas ir labi vai slikti es nezinu, bet tā tas ir. Tā vajadzība pēc augstuma ir katrā pašā. Taču jautājums ir – ko es gribu ar to apliecināt sev, pasaulei, kam tas man vajadzīgs, ko es ar to darīšu, vai tas ir saskaņā ar mani? Šinī brīdī, kad esmu jauns, man ir izsalkums, esmu apmaldījies un meklēju to, ko citi ir atraduši par laimi – nauda, slava, ārzemes… Sabiedrība ir tik dažāda, un tur visa, kā tik daudz. Skat, mūsu kultūras ministre – kur tāds cilvēks uzrādās, kur tāda pērle atradās? Redz nu, tajā viduvējībā.  Ja tik ir iespējas un vide, tad tādi cilvēki var nākt ārā. Ja sabiedrībā un valstī ir cilvēki, kuriem mirdz acis, valsts plauks un zels!

M: Kā lai atrod un izceļ ārā tos, kam mirdz acis? Viņi jau neraujas un negrūstās, tikai klusi dara!

Gatis: Ja augšās vai vērtētāji ir tie izsalkušie, tad būs grūti, jo sistēma spiež uz savām vērtībām. Sabiedrībai ir jāierauga arī citas lietas, ne tikai četras augšējās prioritātes, tad sabiedrība var attīstīties.  Nu, lūk, izrādās, ka sieviete ir vērtība, ne tikai priekš autiņu mazgāšanas, izrādās viņai ir smadzenes. Ilvess, Vaira – kaut kur starp mums viņi ir. Viņi ir pašpietiekami, un viņiem mirdz acis.