Latvijas Psihoterapijas biedrība centīsies nepieļaut pieejamības samazināšanu psihoterapijas jomai

Veselības ministrijā prezentētie darba grupas priekšlikumi psihologu un psihoterapijas pakalpojumu sistēmas pilnveidei Latvijā paredz apvērsumu nozarē, būtiski mainot psihoterapijas statusu un pieejamību sabiedrībai Latvijā. Latvijas Psihoterapijas biedrība uzskata, ka reforma nozarē ir nepieciešama, taču tā nedrīkst samazināt psihoterapijas pieejamību cilvēkiem, kuriem nepieciešams profesionāls atbalsts, bet kuri nav pacienti un kuriem nav diagnosticēta saslimšana. LPB tādēļ aicina Veselības ministriju turpmākajā reformas izstrādē iesaistīt arī profesionālās organizācijas, kas Latvijā ilgstoši nodrošinājušas psihoterapeitu apmācības kvalitāti, sertifikācijas un profesionālās kvalitātes sistēmu.

Latvijā patlaban tiek gatavotas ļoti būtiskas izmaiņas psihoterapijas profesionālajā regulējumā, par ko liecināja pagājušajā nedēļā Veselības ministrijā notikusī Nacionālā psihiskās veselības centra (NPVC) Zinātniskā institūta psihiskās veselības jomā īstenotā projekta “Latvijā spēkā esošo psihologu, psihoterapeitu un psihoterapijas speciālistu pakalpojumu sniegšanas kārtības izvērtējums un priekšlikumu izstrāde tās pilnveidei” noslēguma prezentācija.

Latvijas Psihoterapijas biedrība (LPB) ir neizpratnē par to, ka darba grupa nolēmusi par pacientiem vai slimniekiem uzskatīt visas personas, kam nepieciešama psihoterapija, un neizpratni pastiprina fakts, ka izpētes un analīzes gaitā nav notikusi komunikācija ar attiecīgās jomas pārstāvošajām un uzraugošajām organizācijām, bet esošās situācijas izpētes darbā pieaicinātas tikai atsevišķas atlasītas personas.

“Psihoterapija nav nepieciešama tikai cilvēkam ar diagnozi. Cilvēki vēršas pie psihoterapeita arī krīzes situācijās, attiecību problēmu, zaudējuma, izdegšanas vai citu dzīves grūtību dēļ. Reforma ir nepieciešama, taču tās rezultāts nedrīkst būt tāds, ka ikviens cilvēks, kurš meklē psihoterapeita palīdzību, vispirms tiek padarīts par pacientu,” pauž Latvijas Psihoterapijas biedrības valdes priekšsēdētāja Egita Pļaviņa.

LPB vadītāja atzīst, ka psihoterapijas joma ir jāsakārto un reformas ir nepieciešamas normatīvajos aktos, kuros Latvijā psihoterapija ir nepilnīgi atspoguļota, nerunājot par speciālistu lomu sakārtošanu. Viņa pauž izbrīnu, ka vienlaikus ar centieniem psihoterapiju ierobežot tikai kā ārstniecību ekspertu ziņojumā paredzēts pārāk sarežģīti iedalīt speciālistus – ārstu-psihoterapeitu, psihoterapeitu un psihoterapijas speciālistu. Pietiktu ar tikai divu ceļu pieeju – nošķirt psihoterapiju ārstniecības ietvaros cilvēkiem, kuriem nepieciešama ārstniecība, un psihoterapiju ārpus ārstniecības – cilvēkiem, kuriem nepieciešams profesionāls atbalsts psihiskās labklājības un dzīves kvalitātes stiprināšanai un kuri tāpēc nekļūst par pacientiem.

Līdz šim Latvija psihoterapijas jomā nav darbojusies izolēti. Latvijā kopš 1997. gada darbojas LPB kā profesionāla organizācija, kas kopš 1998. gada ir Eiropas Psihoterapijas asociācijas dalīborganizācija jeb nacionālā jumta organizācija, un ir nodrošinājusi psihoterapeitu sertifikāciju, profesionālās ētikas, supervīzijas un tālākizglītības sistēmu atbilstoši Eiropas profesionālajiem standartiem.

Eiropas Psihoterapijas asociācija (European Association for Psychotherapy jeb EAP) tika izveidota 1991. gadā Vīnē un ir izveidojusi pārrobežu profesionālo telpu, kurā tiek uzturēti salīdzināmi apmācības un sertifikācijas standarti, pārstāvēti dažādi psihoterapijas virzieni un veicināta profesionāļu savstarpēja atzīšana un mobilitāte. Tajā ietilpst vairāk nekā 120 000 individuālo biedru (psihoterapeitu), 17 Eiropas līmeņa profesionālās biedrības, 30 nacionālās jumta organizācijas no 41 Eiropas valsts. EPA ir konsultatīvs statuss Eiropas Padomē Strasbūrā. Tās darbība pamatota ar Strasbūras deklarāciju par psihoterapiju, kas tika pieņemta Strasbūrā 1990. gada 21. oktobrī atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas mērķiem un saskaņā ar Eiropas Savienībā pieņemto antidiskriminācijas vienošanos, ar cilvēku un pakalpojumu pārvietošanās brīvības principiem.

Strasbūras deklarācija nosaka, ka:

1) psihoterapija ir neatkarīga zinātniska disciplīna, kas praksē nozīmē neatkarīgu un brīvu profesiju;

2) mācības psihoterapijā notiek progresīvā, kvalificētā un zinātniskā līmenī;

3) tiek atzīta un nodrošināta psihoterapeitisko metožu daudzveidība; 

4) pilnas mācības psihoterapijā ietver teoriju, personisko pieredzi un praksi ar pārraudzību, tiek apgūtas zināšanas par dažādiem psihoterapeitiskiem procesiem;

5) mācības psihoterapijā ir pieejamas cilvēkiem ar dažādām iepriekšējām kvalifikācijām, īpaši humanitārajās un sociālajās zinātnēs.

LPB ieskatā Latvijas izvēle reorganizēt psihoterapijas regulējuma modeli nevar tikt izdarīta izolēti un bez pienācīgas izpratnes par līdzšinējo profesionālo sistēmu, Eiropā izveidotajiem standartiem, kvalifikāciju savstarpējo atzīšanu un reformas pārrobežu sekām. Jo būtiskāk valsts atkāpjas no ilgstoši pastāvējuša profesionālā modeļa, jo rūpīgāk tai jāpamato šādas atkāpes nepieciešamība un sekas.

Tā kā līdzšinējā izpētes gaitā netika iesaistīta LPB, kura Latvijā pārstāvējusi attiecīgo Eiropas profesionālo sistēmu un ilgstoši uzturējusi apmācības un sertifikācijas standartus, rodas pamatots jautājums, vai reformas sagatavošanā ir bijusi pietiekami pārstāvēta līdzšinējā profesionālā pieredze un izvērtētas paredzēto izmaiņu sekas profesionālās izglītības, sertifikācijas, pakalpojumu pieejamības un pārrobežu profesionālās mobilitātes aspektā.

“Mēs ļoti ceram, ka Veselības ministrija turpmākajā reformas procesā iesaistīs arī mūs un mūsu kolēģus. Demokrātiskā valstī ir nepieņemami, ka tiek gatavota reforma nozarē bez sadarbības ar nozares speciālistus apvienojošām un sertificējošām organizācijām. LPB norāda arī uz Direktīvā (ES) 2018/958 paredzēto prasību pirms jaunu vai grozītu profesionālās darbības ierobežojumu ieviešanas izvērtēt to nepieciešamību un samērīgumu un nodrošināt ieinteresēto personu pienācīgu iesaisti. LPB ieskatā, vērtējot reformu, būtiski analizēt ne tikai katru paredzēto izmaiņu atsevišķi, bet arī to kopējo ietekmi uz profesiju un psihoterapijas pieejamību,” pauž Egita Pļaviņa.

Viņa uzsver, ka Latvijas izvēle ieviest jaunu, šaurāku profesijas modeli ir jāvērtē arī saistībā ar Latvijas pienākumiem Eiropas profesionālās mobilitātes telpā, kas izriet no Eiropas Savienības Līguma un citiem saistītiem Eiropas Savienības tiesību aktiem, tostarp diskriminācijas aizlieguma.