Raksti
Narcisi. Kā viņus atpazīt? Narcistiskas personības veidošanās: Inese Putniece, psihodinamiskā psihoterapeite
Kopš XX gadsimta vidus tiek uzskatīts, ka narcistisku traucējumu daudzums populācijā kopumā palielinās. Norādes par to var atrast daudzu psihoanalītiķu darbos – Kohuts, Kernbergs, Gabarts, Bursteins (H. Kohut, O. Kernberg, G.O. Gabbart, B. Bursten), u.c. Būsim godīgi, mūsdienu straujā dzīves ritma, urbanizācijas un aizvien pieaugošās virtuālās realitātes ietekmē (lai atceramies selfiju jeb pašiņu bumu, kas dažus pat novedis pie krimālnoziegumiem vai nāves burtiskā nozīmē!), palielinās vajadzība pēc sāncensības ar citiem – gan reālas, gan iedomātas. Patiesībā caur šo narcisisms tiek kultivēts un uzturēts. Visiem zināmais sauklis, ko savulaik izmantoja kāda kompānija, – Ja tevis nav šeit, tevis nav vispār! – ir tipisks mūsdienu sabiedrību ilustrējošs piemērs. Cik ļoti jāspēj būt kā citiem, līdzināties citiem ar apģērbu, mašīnu, mājokli, karjeru, izskatu, utt. (katru reizi ar “šeit” saprotams kas cits!). Un šo ļoti labi stimulē un veicina reklāmas industrija, pamatā veidojot reklāmas, kas balstītas, lai pamodinātu cilvēkā kauna sajūtu, sāncensību, nepilnvērtības izjūtu, bailes neatbilst kādiem standartiem, vēlmei līdzināties citiem, lai sajustos vērtīgs, nozīmīgs un svarīgs. Starp citu, tieši reklāmistu vide pati par sevi ir ļoti narcistiska, par ko savos darbos krāšņi izteicies Frederiks Beigbeders (F.Beigbeder). Kaut gan kā sevišķi krāšņu narcistiskas personības izpausmi būtu jāatzīmē citu autora romānu – Romantiskais egoists. Jau pats fakts vien, ka rakstnieks, kurš apsēsts ar seksu, izvēlas publicēt savu dienasgrāmatu, ir ārkārtīgi narcistiska izpausme – vēlme noniecināt citus, izceļot sevi. Tomēr no otras puses, man gribētos piebilst, ka veselīgs narcisisms ir būtisks priekšnosacījums jebkādiem sasniegumiem dzīvē un jaunu izaicinājumu pieņemšanai.
Pirms turpināt par to, kas tad īsti tie narcisi ir un kā ar viņiem sadzīvot, man gribētos uzsvērt, ka ir ļoti būtiski nodalīt divus atšķirīgus terminus – “narcistiska personība” un “patoloģisks narcisisms”. Vienkāršs jūtīgums pret citu cilvēku pausto novērtējumu vai vēlme kaut ko sasniegt, kļūt labākam, nav narcisisms. Jebkas, kas ir veselīgās devās, speciālistu vidē tiek uzskatīts par normu.
Psihoanalītiskajās teorijās par narcistiskas personības iekšējas trauksmes cēloni pamatā tiek uzskatīta nemitīga svārstīšanās starp visvarenību & pašapmierinājumu un mazvērtību & depresiju. Vienkāršotāk sakot, narcistiskas personības iekšējo izjūtu un pārdzīvojumu amplitūda kā pulksteņa pendelis svārstās no absolūtas pārākuma sajūtas pār citiem un sevis izcelšanas uz citu fona visiem pieejamiem līdzekļiem līdz pilnīgai sevis noniecināšanai un niecības izjūtai par sevi. Psihoanalītiskajās teorijās tiek uzskatīts, ka narcistiskas personības galvenais pamatuzdevums ir saglabāt neīsto “ES” (False Self), tādējādi neļaujot ieraudzīt savu patieso būtību jeb īsto “ES” (True Self). Teiksiet, kas tur tik šausmīgs varētu būt? Pamēģiniet iztēloties, ka tā daļa, kuru rādāt citiem, ir cilvēks, kurš ir veiksmīgs, pašpārliecināts, orientēts uz saviem sasniegumiem un lepns par tiem, tāpat ir pedantisks, pārlieku prasīgs pret sevi un pat lepojas ar to, bet iekšēji jūtas tukšs, nekam nederīgs, neatbilstīgs kādiem standartiem vai vispārpieņemtiem sabiedrības priekšstatiem, nemitīgi izjūt emocionālu badu, ko nespēj aizpildīt nekādi panākumi vai sasniegumi, jūtas iekšēji izolēts, nesaprasts un no citiem nenovērtēts, ko pats visiem spēkiem cenšas slēpt. Pūles un enerģija, kas tiek ieguldīta, lai šo iekšējo trauslumu un tukšumu noslēptu no citiem un uzturētu šo ārējo fasādi, varētu ražot elektrību. Dominējošais impulss narcistiskiem cilvēkiem – vēlme izvairīties no kauna. No kauna par izgāšanos, no kauna par piedzīvoto iedomātu pazemojumu, no kauna par vilšanos, utt. Kauns ir dominējošā narcistisku personību emocija, kam par izvairīšanos no tās kalpo divi galvenie aizsargmehānismi – idealizācija un devalvācija. Šādi cilvēki ir saasināti jūtīgi pret citu vērtējumu un iespējamu atraidījumu, viņi agrīni iemācās nolasīt, ko, viņuprāt, citi sagaida, kādam man jābūt, lai es citiem derētu, lai citi mani gribētu. Līdz ar to, veidojas iekšējais tukšums, jo pašam nav skaidrs, kāds tad līdz galam es esmu, jo cilvēku apkārt tik daudz, katram vajag mani citu... Un tomēr, narcistiska personība līdz izmisumam meklē atbalsi citos, jo caur citu apbrīnu saņem atgriezenisko saikni, ka ir vērtīgi. Vai gluži pretēji – pilnīgi nevērtīgi. Narcistiskam cilvēkam pēc būtības pietrūkst iekšējas skaidrības – kāds es esmu? Pasteidzoties nedaudz uz priekšu, var teikt, ka bieži vien pacienti, kuriem ir narcistiski personības traucējumi, atnākot terapijā šo min kā vienu no galvenajiem iemesliem – visi man saka, ka esmu stiprs, veiksmīgs, laimīgs, utt., bet neviens patiesībā nezina un pat nenojauš, kā es jūtos iekšēji un kāds es esmu patiesībā – es arī jūtos vājš, nelaimīgs, tāpēc man ir sajūta, ka mani nesaprot un mani nepazīst. Uzreiz gan jāsaka, ka viena no raksturīgajām narcistisku personību iezīmēm ir tā, ka, ja arī jūs mēģināsiet izrādīt līdzjūtību viņam šādā brīdī, ir liela iespējamība, ka viņš to uzskatīs par jūsu vājuma izpausmi un nekavējoties centīsies to izmantot, lai jūs emocionāli pakļautu tādējādi gūstot apliecinājumu savai visvarenībai. Bet sīkāk par to mazliet vēlāk.
Zināmā mērā to, kāpēc vispār cilvēkam var veidoties šāda veida personība vai personības traucējumi, būs bērna izmantošana. Narciss ir bērns, kuru ir izmantojuši. Izmantojuši emocionāli. Pamatā šādi cilvēki uzaug ar slēptāku vai atklātāku vēstījumu no saviem vecākiem – Neesi tas, kas tu esi. Esi tāds, kāds es gribu, lai tu būtu. Tas, kāds tu esi, mani apbēdina, sanikno un sāpina, apdraud mani vai pārlieku satrauc. Esi tāds, kāds es gribu, lai tu esi, un es tevi mīlēšu! Tas tad arī ir galvenais vadmotīvs jau iepriekš aprakstītajai vajadzībai uzturēt savu ārējo, neīsto būtību. Cilvēks, kurš iemācījies dzīvot, mēģinot atbilst kādiem citu priekšstatiem un noliegt savu iekšējo būtību, vienlaikus cītīgi to slēpjot no visiem, neļauj nonākt emocionālā kontaktā ar saviem iekšējiem sāpīgajiem pārdzīvojumiem par piedzīvoto vilšanos, bet rezultātā arī emocionālā kontaktā ar citiem.
Jāsaka gan, ka šādu prasību paušana no vecāku puses var notikt divējādi – gan kā pārlieku izteiktu prasību izvirzīšana, kad bērns nebeidzami tiek kritizēts, viņa sasniegumi noniecināti, vecāki pamatā bērnu emocionāli atstumj, jo nespēj emocionāli izturēt viņa pārdzīvojumus, bērna emocijas tiek noliegtas kā nesvarīgas un nevajadzīgas jeb terminos runājot, bērns tiek emocionāli deprivēts un pārlieku frustrēts. Smagākos gadījumos bērns būs piedzīvojis arī fizisku ietekmēšanu kā galēju līdzekli viņa vajadzību devalvēšanai un nonivelēšanai. Vecāki, kuri paši būs piedzīvojuši, ka viņu vajadzības netiek apmierinātas vai tās būs tikušas pārlieku ierobežotas, izjutīs skaudību pret savu bērnu un visos iespējamos veidos mēģinās to liegt arī savam bērnam. Jebkādas bērna individuālas izpausmes būs kā absolūts traucēklis vecākiem, kas tūlīt jāierobežo, lai panāktu tūlītēju paklausību un izvirzīto prasību ievērošanu. Šādu narcistisku personību būtība būs izteikts agresīvo un libido impulsu sajaukums, ar izteiktu agresijas dominēšanu. Otrā gadījumā mēs redzēsim pārlieku hiperaprūpējošus vecākus, kuri pārspīlēti sajūsminās par pilnīgi jebko, ko spēj viņu bērns. Šādiem vecākiem vairāk būs raksturīga attieksme, ka bērns ir ģēnijs, viņi slavēs un cildinās sava bērna sasniegumus visneiedomājamākajos veidos, pat ja tam nebūs sevišķa pamata. Vecākiem ar šādu attieksmi būs izteikta vēlme radīt bērnam vidi, kurā no viņa tiek sagaidīts, ka viņš atbildīs visiem vecāku priekšstatiem par labu, gudru un skaistu bērnu, bērnam būs jākļūst par savu vecāku narcistisko pagarinājumu, kas apliecinās, cik veiksmīgs vecāks viņš ir. Šāda pārstimulācija jeb pārmērīga gratifikācija radīs bērnā sajūtu, ka viņš ir īpašs pārākā pakāpē pat ja neko sevišķu neizdara un vienlaikus radīs neapzinātu izjūtu, ka tas nav patiesi, kas mudinās izvairīties no jebkādām grūtībām, kas varētu apdraudēt šo iedomāto trauslo sevišķuma izjūtu. Īsumā atšķirība ir tāda, ka pirmajā gadījumā vecāki būs izteikti agresīvi attiecībā pret savu bērnu un visos iespējamos veidos viņu centīsies ierobežot, bet otrā variantā vecāku attieksme būs iekrāsota ar vēlmi agresiju padarīt par neesošu, šeit vairāk dominēs liekulīga sajūsma un idealizēšana. Otrajā gadījumā vecāki patiešām vairāk izjutīs arī siltas jūtas pret savu bērnu, tomēr arī līdz zināmai robežai. Tātad, divi atšķirīgi scenāriji būtībā noved pie viena un tā paša rezultāta. Ar dažām būtiskām niansēm.
Tas arī ir pamatā divu faktiski nesamierināmu teorētiķu skatījumam uz psihoterapeitisku palīdzību šādām personībām. Īsumā šīs pretrunas varētu raksturot šādi. Viens no autoriem uzskata, ka narcistiska personība ir kā augs, kurš nav saņēmis pietiekami saules gaismes, ūdens un barības vielu, lai izaugtu par spēcīgu un stabilu stādu, tāpēc psihoterapijā viņš ir visādos veidos jālolo, jābaro, jāveicina viņa izaugsme, respektīvi, jakompensē visu, ko viņš nav saņēmis, tādējādi iegūstot veselāku personību. Kurpretim otra uzskati balstās ilgstošā darbā ar smagāk traucētiem narcistiskiem pacientiem, kurš uzskata, ka tas ir kā augs, kurš ir pārbarots un tāpēc izaudzis tik liels un vietām pat kropļojoši milzīgs, ka nomāc visus blakus esošos, tāpēc terapijā viņš ir “jāapcērpj”, jāveido akurātāka lapotne, lai iegūtu patīkamāku formu, kas ļautu labāk sadzīvot ar blakus esošajiem augiem. Jāsaka, ka abiem autoriem ir taisnība, jo dažkārt, kas der vieniem absolūti neder otriem, bet citkārt nav iespējams iztikt bez radikālākiem soļiem terapeitiskajā darbā, jo profesionāļi narcisus iedala divās lielās grupās – hiperjūtīgie un agresīvie narcisi.
Cilvēki, kuriem lielākā vai mazākā mērā ir narcistiski traucējumi, pēc palīdzības pie psihoterapeita vērsīsies brīdī, kad būs piedzīvojuši smagu emocionālu pārdzīvojumu – narcistisku traumu, piemēram, viņu ir piekrāpusi partnere vai partneris, viņš ir saņēmis atraidījumu partnerattiecībās vai izkritis darba pārrunās, vai atlaists no darba, un tml., kā rezultātā viņs izjutīs depresiju. Jāpiebilst, ka psihoterapijā šis arī ir vienīgais iespējamais brīdis, kad terapeitam ir iespēja nonākt patiesā emocionālā kontaktā ar savu pacientu un kad terapeitiskajam darbam ir vislabākie panākumi. Ar katru no narcistiskajiem tipiem tas gan notiks mazliet citādāk, taču atstāsim tik sīkas teorētiskas detaļas profesionāļiem. Visos citos gadījumos narcistisks pacients savu terapeitu neko augstu nevērtē, attiecoties pret viņu kā pret ne vairāk un ne mazāk kā pret indivīdu, kurā satilpināt visu to, kas pašam sevī nepatīk, ko negribas atzīt – augstprātību, pašpārliecinātību, vēlmi uzvarēt par katru cenu, manipulēšanu un citu apzinātāku vai mazāk apzinātu izmantošanu, utt., kas tikai pirmā brīdī šķiet pievilcīgi, bet sev paturēt visu to, kas ir labs un ar ko patiesi var lepoties. Bieži vien šādi pacienti terapijā saka, ka nedomā par savu terapeitu kā par cilvēku, kurš kaut ko jūt, domā, jo viņš taču tur sēž tikai tāpēc, lai uzklausītu mani un par to saņemtu naudu!
Terapijā šādi pacienti kā vienu no satraucošākajiem momentiem izjūt brīdi, kad sāk apjaust, ka nākšana pie terapeita ir nozīmīga, ka būšana attiecībās ar savu terapeitu ir svarīga, bet vienlaikus arī ārkārtīgi biedējoša. Jo šādi cilvēki ir iemācījušies, ka uzticēties nedrīkst – tiklīdz citiem atklāsi savu vājumu, viņi to izmantos pret tevi! Bet ko iesākt ar terapeitu? Viņš zina vairāk kā jebkurš cits, bet turpina izturēties tāpat kā iepriekš, nemaz necenšas izmantot vājās puses, vēl vairāk, mudina par tām runāt, atbalsta jebkādas izpausmes, nekritizē neveiksmes un pārlieku neslavē panākumus. Ko lai iesāk ar tādu cilvēku? Kā pret tādu attiekties, ja viņš ir piekļuvis vistuvāk būtībai? Jāsaka, ka narcistiski pacienti, kā jau iepriekš minēts, vienlaikus gan vēlas, lai citi ieraudzītu viņu iekšējo trauslumu un tukšumu, gan no tā neizsakāmi baidās, vienlaikus tiecas saņemt no citiem atbalstu un sapratni, bet tiklīdz sajūt to, tā nekavējoties to metas noniecināt, uzskatot par vājuma izpausmi, ka pretinieks, tā teikt, nav manis cienīgs, jo iekritis izliktajās lamatās. Dažkārt nākas no pacientiem dzirdēt, ka attiecības ar terapeitu ir ilgākās viņu mūžā! Un tas ir labs priekšnosacījums veiksmīgu partnerattiecību izveidošanai reālajā dzīvē.
Jāpiebilst, ka narcistiskiem cilvēkiem piemīt arī daudz laba, jo viņi spēj būt gan labi līderi – kā formāli, tā neformāli – gan ir gana harizmātiski un citi var vēlēties viņiem līdzināties, viņiem piemīt labs intelekts, viņiem ir labas darbaspējas un vēlme sasniegt vairāk, apliecināt sevi, kas mudina pieņemt jaunus un jaunus izaicinājumus, gūt sasniegumus. Narcisi, kuri ir emocionāli jūtīgāki, spēj patiesi daudz dot arī sabiedrības labā. Nereti viņi var būt mērķtiecīgi un ļoti aktīvi, ja viņi izjūt šos mērķus kā sev personīgi nozīmīgus, un tādējādi kļūt sabiedrībai noderīgi.
Bet ko darīt ar šādiem cilvēkiem ikdienā? Kā dzīvot kopā ar šādu partneri? Kā sadzīvot ar tādu darba kolēģi vai priekšnieku? Kā galu galā neizaudzināt narcisu?
Saprotams, ka divu cilvēku partnerattiecības vai darba vide nav psihoterapijas kabinets un nevienam nav jānodarbojas ar otra iekšēju problēmu risināšanu. Un tomēr pamatnosacījums partnerattiecībām, ka tās vienmēr ir divvirzienu ceļš, un, lai attiecības būtu veiksmīgas, vienam jāuzņemas pieaugušā loma, t.i., jāzina, kā izbraukt līkumus, apbraukt bedres, lai neavarētu, nu, vai vismaz, lai zinātu, kā rīkoties, ja no tā tomēr nav izdevies izvairīties. Ikdienas saskarsmē narcistiskas personības mēdz būt ļoti nejaukas, jo sajutušas kaunu, var mēģināt atbrīvoties no atbildības, meklējot, kuru vainot savās neveiksmēs.
Partnerattiecībās narcistiskas personības vissāpīgāk un smagāk otru ievaino ar emocionālu vēsumu, distancētību, narcistisku niknumu vai apzinātu norobežošanos, paužot ārēju vienaldzību. Dažkārt šī neapmierinātība un vilšanās var izpausties arī kā pašdestruktīva rīcība, kas neapšaubāmi sāpina otru, piemēram, atkarību izraisošu vielu lietošana, ēšanas traucējumi, kur dziļākajā būtībā tomēr arī var saskatīt narcistisku norūpēšanos par savu ārējo izskatu.
Kā vieniem, tā otriem narcistiskajiem cilvēkiem ir iespējams atpazīt raksturīgāko izturēšanās stilu savstarpējo attiecību kontekstā. Tādas narcistiskas personības, kuras pēc savas būtības ir agresīvākas, savstarpējās attiecībās bieži vien būs manipulējošas, ar izteiktu vēlmi panākt savu jebkuriem līdzekļiem. Viņiem bieži būs raksturīgi robežu pārkāpumi, izturēšanās būs pieprasoša un uzstājīga, vienlaikus paši nespēj to novērot un analizēt, tomēr situācijās, kuras šādi cilvēki izjutīs kā sev svarīgas, spēs palikt apburoši valdzinoši un pat zināmā mērā flirtējoši. Šis kokteilis nodrošina to, ka partneris vai līdzcilvēks viegli pakļaujas un jūtas izdarījis pat to, ko īsti nemaz nav gribējis. Kontaktā ar šo tipu bieži vien var izjust bailes, jo šādu cilvēku agresijai patiešām liels spēks, vēlmi mesties cīņā un pierādīt, kuram te taisnība vai dusmas, kuras vienkārši izreaģējot garantēts atklāts konflikts. Jāsaka gan, ka ar šiem konflikts savā ziņā ir neizbēgams, jo brīdī, kad norādīsiet uz viņu manipulācijām un robežu pārkāpumiem, viņi saniknosies ne pa jokam un mēģinās jūs pakļaut ar varu. Šai gadījumā vienīgā izeja ir, saglabājot mieru, konsekventi palikt pie savas pozīcijas un neļaut narcistiskam cilvēkam uzspiest savu manipulatīvo rīcību. Risks, kas šai gadījumā ir, ka attiecības ar šo cilvēku jums gluži vienkārši var beigties. Zināmā mērā tas būs atkarīgs no tā, kā pats būsiet rīkojies, kā būsiet izturējis narcistiskā cilvēka agresiju, bet visticamāk, ja viņam no jums neko nevajag, ja jūs neesat, piemēram, formālās pakļautības attiecībās, teiksim, priekšnieks – padotais vai speciālists, kurš nosaka viņa dzīvē kādas lietas – klients, viņš jūs izsvītros no savas dzīves, lai pēc iespējas ātrāk aizmirstu šo sakāvi. Cerēt, ka šāds cilvēks, tā teikt, ielūkosies sevī, lai saprastu savas rīcības cēloņus un ieraudzītu tās sekas – citu cilvēku pretreakciju, faktiski ir bezjēdzīgi. Šādiem cilvēkiem agresija pārklāj visu kā vāks un neļauj piekļūt vainas sajūtai, kas noglabāta dziļi, dziļi. Šādi cilvēki sajutīs aizvainojumu nevis vainas sajūtu, kas izteikti pazemina viņu pašvērtējumu, tāpēc jau neveiksmīgā situācija jāizmirst pēc iespējas ātrāk.
Otram, jūtīgajam tipam, daudz vairāk būs raksturīga egocentriska izturēšanās, ar izteiktu norūpēšanos, ko par to teiks citi, ar tendenci sevi noniecināt un nokritizēt, bet nereti arī centieni “glābt savu ādu” ar izteiktām sūdzībām par citu izturēšanos un attieksmi pret viņiem, darbu, pienākumiem, un tml. Kontaktā ar šādiem cilvēkiem būs ļoti grūti pierādīt “taisnību”, vēl vairāk, tā būs lieka laika tērēšana. Viņi saasināti reaģē uz citu jūtām un domām, cenšas uztvert vissīkākās nianses. Šādiem cilvēkiem daudz vairāk kā pirmajiem emocionālais radars ir pavērsts pret apkārtējiem, bet, kā mēs zinām no fizikas, mērierīce, kas pavērsta vienā virzienā, klusē un ir pilnīgi nejūtīga pretējā. Jāsaka gan, ka bieži vien šī “zināšana”, ko tad patiešām jūt un domā citi, ir visai tāla no patiesības un vairāk sakņojas narcistiskas personības priekšstatos, ko tad citi par viņu domā nevis atbilst realitātei. Tieši šiem būs ļoti izteikts jūtīgums uz citu vērtējumu par viņiem, kas kalpo par instrumentu savas iekšējas nepārliecinātības, nedrošības, nevērtīguma mazināšanai. Un tas ir kā apburtais loks. Jūs varat mēģināt šim cilvēkam teikt, cik ļoti viņu cienāt, cik labs viņš ir kā speciālists, bet viņš atradīs kādu teikumu jūsu teiktajā, lai atkal sāktu apšaubīt, ka varbūt jūs tomēr tā nedomājat, vai slavējat viņu tikai tāpēc, ka patiesību teikt neērti. Visgrūtākais ir iziet no šī apburtā loka, jo šādi cilvēki neapzināti cenšas citus tajā ievilkt, jo tieši no apkārtējo atbildes reakcijām veidojas viņu iekšējais pašvērtējums, bet tiklīdz kā neviens nedod vērtējumu, viņi jūtas apjukuši, jo jūtas kā “pazuduši tulkojumā”. Vienīgais veids, kā rīkoties šādās attiecībās ir tieši un atklāti uzrunāt to, ko redzat “aiz kadra” un paužot atbalstu cilvēka jūtīgumam, mēģināt ar viņu runāt kā ar pieaugušo. Narcistiska personība novērtēs, ka nenoniecinat viņā šo trauslumu, neizmantojat šo viņa atklātību, padarot par vājumu, nesākat to izmantot pret viņu.
Reizēm ir ļoti savdabīgi, kad satiekas divi līdzīgi – šai gadījumā narcistiski – cilvēki. Šādām attiecībām var būt vairāki scenāriji. Viņi var izjust viens otru kā dvēseles radiniekus un just absolūtu saskaņu, faktiski viens otru atbalstīt un stimulēt, un laikam jāsaka, ka šis ārēji būs viens no zināmā mērā veiksmīgākajiem partnerattiecību modeļiem. Citā gadījumā šādi cilvēki var vēlēties ļoti izteikti konkurēt viens ar otru, kas novedīs pie otra cilvēka atklātas un slēptas noniecināšanas. Šis būs tas gadījums, kas bieži vien tiek klišejiski deldēts dažādās anekdotēs un populārzinātniskos spriedelējumos – ka mūs visvairāk otrā kaitina tas, kas nepatīk pašam sevī. Šādas attiecības būs piesātinātas ar konfliktiem un cīņām, un būs nogurdinošas abām pusēm.
Nobeigumā jāsaka, ka kopumā narcistiskām personībām vispār ir apgrūtinoši citus cilvēkus emocionāli uztvert kā autonomus no sevis, bieži vien citiem tiek piedēvētas neesošas jūtas vai domas, kas tiek apgalvots ar absolūtu pārliecību. Pārspīlēts prasīgums un kategoriskums pret citiem iekrāso attiecības ar citiem cilvēkiem abu tipu narcistiskām personībām, vienlaikus, saglabājas sakāpinātas prasības arī pret sevi, apvienojumā ar izteiktu jūtīgumu pret citu reakcijām un pausto novērtējumu, kas vitāli nepieciešams sava pašvērtējuma uzturēšanai.
