Pārdomas par mātes un bērna garīgās veselības aspektiem Latvijā no 1994. gada līdz šodienai: Dr. Anita Plūme, psihoanalītiķe

Šī gada sākumā Bērnu klīniskā universitātes slimnīca nāca klajā ar ziņu par jaunas agrīnās attīstības risku skrīninga sistēmas ieviešanu, kas paredz regulāru zīdaiņu novērtēšanu jau no sešu mēnešu vecuma. Īpašs uzsvars tiek likts uz  agrīno komunikāciju un iespējamiem autiskā spektra riskiem, lai novērstu novēlotu diagnostiku un nodrošinātu savlaicīgu atbalstu ģimenēm. Tāpat Māmiņu Klubs nupat uzsāka kamapņu par mazajiem jaukajiem mirklīšiem , vecakiem kopā ar mazuli.

Ar prieku un cerību gribas sveikt šo iniciatīvu  Latvijā, kas praksē pievēršas ne tikai attīstības traucējumu agrīnai atpazīšanai, bet arī zīdaiņu emocionālās labklājības stiprināšanai. Lai gan tās sākotnējais mērķis ir pilnveidot autisma agrīnu diagnostiku un profilaksi, iniciatīva iezīmē daudz plašāku izpratni – ka bērna un ģimenes fiziskā un emocionālā veselība ir nedalāmas. Tieši šis skatījums daudzās valstīs, piemēram, Apvienotajā Karalistē un Zviedrijā, ir integrēts well‑baby clinic modelī, kur paralēli zīdaiņa attīstības novērtēšanai sistemātiski tiek atpazīti mātes psihiskās veselības riski, tostarp depresija grūtniecības un pēcdzemdību periodā.

Tāpēc šādi Latvijas projekti dod iespēju uzsākt nepieciešamo profesionālo diskusiju par mātes un bērna attiecību kvalitāti kā agrīnās intervences centrālo elementu un kā pamatu ikviena bērna veselīgai attīstībai. Vienlaikus tas rada pamatu plašākas atbalsta sistēmas attīstīšanai arī tām ģimenēm, kuras adoptē bez vecākiem palikušus bērnus, nodrošinot stabilu emocionālo atbalstu un profesionālu iesaisti jau pašos attiecību veidošanās pirmsākumos- tūlīt pēc dzimšanas , kuri īstenībā ir visas turpmākās dzīves gaitas pamats.

 

Atgriežoties pie vēsturiskā sākuma – WAIMH kongress Rīgā, 1994

Lai pilnībā novērtētu šodienas nozīmi, ir vērts atgriezties laikā pirms trīsdesmit diviem gadiem — 1994. gada jūnijā, kad Rīgā notika Pasaules Zīdaiņu garīgās veselības asociācijas (WAIMH) kongress,kuru organizēja latviešu izcelsmes psihoanalītiķis Kaspars Tūters no Toronto, Kanādas. Tas bija pirmais šāda veida notikums Austrumeiropā, un tas pavēra jaunu skatījumu uz bērnu kā emocionāli jutīgu un attiecības veidojošu būtni.

Pasaules Zīdaiņu garīgās veselības asociācija (WAIMH) ir starptautiska profesionāla organizācija, kas dibināta 1980. gadā, lai veicinātu zinātnisku izpratni un klīnisko pieeju zīdaiņu un mazu bērnu emocionālajai, psiholoģiskajai un attiecību attīstībai. WAIMH radās kā starpdisciplinārs sadarbības tīkls starp psihoanalītiķiem, pediatriem, attīstības psihologiem un psihiatriem, kuri atzina, ka tieši pirmie dzīves mēneši un gadi veido pamatu visas dzīves garīgajai veselībai. Asociācijas mērķi ir veicināt pētījumus zīdaiņu attīstības jomā, atbalstīt pierādījumos balstītas klīniskās prakses, stiprināt agrīnās palīdzības sistēmas un nodrošināt starptautisku pieredzes apmaiņu.

Viens no būtiskākajiem WAIMH ieguldījumiem ir zīdaiņu novērošanas, vecāku–zīdaiņu psihoterapijas un plašāku agrīnās garīgās veselības pieeju izplatīšana pasaulē. Šīs metodes mudina klīnicistus novērot zīdaini mātes attiecību kontekstā, īpaši mijiedarbībā ar aprūpētājiem, pievēršot uzmanību neverbālai komunikācijai, emocionālajai regulācijai, piesaistes veidošanās procesiem un agrīnām attīstības riska pazīmēm.To sākumu ieviešanai praksē varam atzīmēt Latvijā šobrīd-2025/26.gadā.

WAIMH ietekme redzama daudzās valstīs. Somijā tā sekmējusi agrīnās mijiedarbības vadlīniju un ģimenes centrētu aprūpi mātes un bērna veselības centros. Zviedrijā WAIMH principi integrēti bērnu veselības centros un vecāku–zīdaiņu psihoterapijas pakalpojumos. Apvienotajā Karalistē WAIMH idejas organiski savienojās ar Tavistokas un Annas Freidas Centra tradīciju zīdaiņu novērošanā un veicināja agrīnās garīgās veselības principu ieviešanu perinatālajos dienestos, sociālajā aprūpē un Lielbritānijas Valsts agrīnās bērnības garīgās attīstības politikā.

Mūsdienās WAIMH ir būtiska starptautiska platforma, kas vieno klīnicistus, pētniekus un politikas veidotājus, uzsverot, ka zīdaiņa garīgā veselība ir neatraujama no ģimenes attiecībām un sociālās vides jau pašā dzīves sākumā.

Toreiz-

Laikraksts “Izglītība un kultūra” 1994. gada 16. jūnijā rakstīja par šo notikumu ar sajūsmu – toreiz šī pieeja Latvijā bija pilnīgi jauna. Līdz tam bērns tika skatīts kā “piedzimis ar saviem dotumiem , bet tikai pabeidzama būtne”, kam jāpiemēro ārēja audzināšana, nevis kā cilvēks, kurš no pirmās dienas sāk veidoties pats, esot attiecībās ar māti, tēvu ,ģimeni un Pasauli.

Kongress, ko toreiz organizēja latviešu izcelsmes psihoanalītiķis Kaspars Tuters (Toronto), pulcēja pasaules līmeņa autoritāti ieguvušus speciālistus – Robertu Emde, Danielu Šternu, Džoiju Ozofski un citus. Šīs tikšanās laikā Latvijā pirmoreiz skaidri izskanēja doma, ka zīdainis ir emocionāla un savu iespēju robežās domājoša būtne. Šī ideja kļuva par atspēriena punktu, kas pēc trīs desmitgadēm atkal iegūst dzīvību mūsdienu bērnu aprūpes  speciālistu agrīnās intervences domāšanā Latvijā.Tas ir labs sākums .

Vēsturiskais fons – kad psihoanalīzi PSRS teritorijā aizliedza Staļins

Šo attīstību vēl vairāk izgaismo fakts, ka padomju laika ideoloģija pilnībā aizliedza psihoanalītisku un emocionāli orientētu skatījumu uz bērna attīstību.

Pēc Staļina pavēlēm psihoanalīze tika noraidīta kā “bīstama buržuāziska mācība”. Ir saglabājusies leģenda, ka Sabīna Špīlreina – ebreju izcelsmes krievu psihoanalītiķe un viena no Freida skolniecēm – ārstējusi Staļina mazdēlu, panākot ievērojamu uzlabojumu viņa uzvedība un izjūtās, taču šis panākums radījis Staļinā bailes no metodes, kas varētu “ietekmēt cilvēka apziņu tikai ar vārdu”. Rezultātā psihoanalīze tika pilnībā aizliegta Padomju Savienībā, saglabājot pieeju tās konceptiem un metodēm”KGB”(VDK).

Tās vietā “ priekš tautas” bērnu audzināšanā un izpratnē radās ideoloģiski noteikta “pedagoģiskā psiholoģija” ar Makarenko un Suhomļinska atziņām, kurās tika uzskatīts, ka bērns piedzimst kā nesaistīta ar māti būtne — organisms, kuru jākontrolē un jāpieskata,veidojot pēc uzstādītajiem ideoloģiskajiem standartiem par godprātīgu komusnisma cēlāju, nevis cilvēku ar iekšējo emocionālo pasauli un savu vērtību sistēmu un domāšanu.

Netika ņemtas vērā atziņas, ka cilvēka mazulis  biloģiski ,kā visu zīdītāju mazuļi  ,ir cieši saistīts ar mātes iekšējo Pasauli un vērtību sistēmu, kas ir kā neredzama psihiskā forma , pēc kuras jaundzimušā attīsttība notiek dzīves sākumā un ļoti intensīvi , mijiedarbojoties ar vecākiem- viņu psihisko telpu kā modeli ,līdz 5 gadu vecumam un talāk cauri pusaudžu gadiem ar jau lielāku uzdevumu – gan līdzinaties, gan atadalīties no vecāku psihiskās funkcionēšanas paraugiem . Tāpat kā jebkura zīdītāja māte nodod savas sugas uzvedības un ieražu sistēmu savam mazulim, arī cilvēkbērna māte pirmā nodod viņam savu garīgo vērtību sistēmu jau pirmo 2 dzīves gadu laikā.

Pētījumi apliecina bērna dažāda rakstura uzvedības un psiholoģiskās funkcionēšanas grūtību rašanos cēloni ar ģimenes  emocionālas  vides labvelību vai tās lielāku vai mazāku labvelīgas gaisotnes  iztrūkumu bērna psihsikās attīsttības vajadzību apmierināšanā un garīgo(psiholoģisko)interešu izveidē.

Līdz ar to ir secināts-bērna psihiskās funkcionēšanas grūtības  un uzvedības īpatnības šajā dzīves posmā galvenokārt atspoguļo ģimenes vērtību sistēmu un psiholoģiskās funkcionēšanas līmeni, jo bērns nav piedzimis kā ieprogrammēta būtne, bet veidojās savas dzīves laikā ,saskarsmē ar sev svarīgo ( primāro aprūpētāju-māte, tēvs, Ome, aukle) vai nozīmīgo(skolotāju , treneru, medicīnas personālu slimnīcas nodaļā) pieaugušo.

PSRS Jaundzimušais  tika definēts kā pilnībā  ieprogrammēta bet vēl neattīstīta, atdalīta no mātes psiholoģiski ,būtne- bez emocijām un visām pieaugušajam piemītošajām bioloģiskajām jeb afektīvajām reakcijām, kurai māte meklē pieeju, lai viņu saprastu un kontrolētu viņa uzvedību.

Šāds uzskats nostiprinājās arī medicīnas praksē. Toreiz valdīja priekšstats, ka zīdainis un mazs bērns  nejūt  nedz bailes, jo nesaprot notiekošo, nedz sāpes  tik stipri kā pieaugušais, jo izpratne nav attīsttīta kā piaugušajam,kas ietekmēja mazu bērnu aprūpi zināmā cietsirdības manierē, diemžēl neapzinoties , cik spēcīgu  traumatisku iespaidu tas atstās uz bērnu turpmākā dzīvē, veicinot baiļu un agresijas netipiskas izpausmes formas .

Es pati, kā toreiz jauna ginekoloģe,strādājot dzmedību nodaļā- atceros šīs mācības: mazuļiem injekcijas vai mazas ķirurģiskas manipulācijas tika veiktas bez pretsāpju līdzekļiem,sevišķi inkubatorā nokļuvušajiem, jo tika teikts, ka “viņiem tas nesāp.”Kamēr šodien mēs zinām, ka palikt vienam šai laika periodā ir graujoša trauma- baiļpilns pārdzīvojums, jo nav mātes tuvuma, kas tulko apkartējo vidi un dod drošības izjūtu.Ja šo vientuļo atrašanos vēl pastiprināja sāpīgas procedūras ,pret kurām nevarēja protestēt bet pēc tām – nebija mātes mierinājuma , kā šodien mēs zinām  no Dānijas (u.c.Valstu) 35 gadus garā pētījuma -sekojot inkubatotra bērniem ,Sekas tam ir paliekošas uz mūžu (par to citreiz),kā šodien mēs zinam no pētījumiem, toreiz par tām nedomāja bet PSRS teritorijā vispār klusēja.

Domāju, daudzi lasītāji atcerās savu aizdegunes mandeļu izraušanu vai zobu labošanu  bez jelkādas atsāpināšanas, jo bērniem tik ļoti nesāp….

Būtībā, no psihoanalītiskās attīstības psiholoģijas teorijas viedokļa sāpes, ko piedzīvo mazs bērns, padara viņu ļoti bailīgu un trauksmainu, tādēļ viegli ietekmējamu un vadāmu.Šodien , pateicoties zīdaiņu attīsttības pētījumiem ,mēs zinam , ka tāda attīstības vēsture pataisa cilvēkbērnu par bailīgu un pasīvu būtni, viegli kontrolējamu un manipulējamu, kas bija PSRS politiskas ideoloģijas mērķis.

Tajā pašā virzienā darbojās arī bērnu dārzi, bet sevišķi diennakts silītes un dārziņi, kad bērni no 6 mēnešu vecuma palika dārziņā 24 st/6 dienas.Šodien mēs,  no miljoniem gadījumu piesaistes uzvedības izpētes,saprotam, ka tā ir mākslīgi radīta dramatiskas šķiršanās izjūta, kas atņem iekšējo drošības izjūtu un pārliecību par sevi-jeb dara visu, kas rada priekšnosacījumus nedrošai piesaistes uzvedībai , tadējādi padartot bērnu , bet vēlāk pieaugušo viegli  manipulējamu ,iebiedējamu un atvērtu manipulācijai  ar cilvēka apziņu un spriestspēju.

Šī domāšana PSRS teritorijā bija sistēmiska. Bērns tika uzlūkots kā objekts, kuru jānoformē, nevis kā subjekts, kurš jūt un piedzīvo.

Tomēr 20. gadsimta beigās, attīstoties neirozinātnei, attīstības psiholoģijai un piesaistes teorijai, aizvien skaidrāk kļuva redzams, ka jaundzimušais piedzīvo un uztver pasauli no pirmās dzīves dienas (pat pirms dzimšnas)– ka viņš jūt gan sāpes, gan prieku, gan trauksmi, un viņa pieredze  no pašiem sākumiem nosaka turpmāko psihisko un emocionālo attīstību,tās kvalitāti,  kas paliks uz visu  mūžu kā iekšēja nedrošības un nevertības izjūta vai stabila sevis apzināšanās.

Šodien – ceļš uz izpratni par mātes un bērna emocionālo vienību arī pēc dzemdībām.

Tagad, pēc trīsdesmit gadiem, šī izpratne Latvijā atgriež WHAIM idejas  kā aicinājumu sākt domāt citādi par agrīno attīstību un palīdzību tās pozitīvā gaitā,tādēļ Māmiņu kluba projekts “ mazie mirkļi “ir labs sākums .
Lai gan  bērna un zīdaiņa  uzvedbas novērošanas metode (infant /child observation) vēl nav ieviesta Latvijā kā strukturēta apmācības programma, šis raksts kalpo kā sākumpunkts profesionālai diskusijai bērnu ārstiem, psihiatriem un vidējam medicīnas personalam kā arī sociālpedagogiem  par tās nepieciešamību.

 Agrīna intervence nav iespējama bez dziļas izpratnes par mātes un bērna emocionālo saikni,mātes psiholoģiskās funkcionēšanas iespaidu uz bērnu, bez spējas novērtēt šo attiecību emocionālo kvalitāti, kas būtībā garantē  ne tikai psihiskās bet arī fiziskās attīstības optimālu gaitu.

Pirmā intervence bērna attīstības izvērtēšanā sākas ar mātes- zīdaiņa emocionālās saiknes novērtējumu.

Ir jāspēj saskatīt un izprast, kā māte izjūt savu bērnu, kā bērns reaģē uz viņas balsi, skatienu, pieskārienu — un cik dzīvīga  un atblstīga ir viņu savstarpējā interese un mijiedarbība.

Mūsu sistēmā gan joprojām dominē fiziskās attīstības vērtēšana: mēs atzīmējam, vai bērns laikus sēž, rāpo, staigā — un, ja kavējas, tiek piesaistīts fizioterapeits vai neirologs. Tomēr bieži netiek pamanīts, ka fiziskās attīstības kavēšanās var būt emocionāli iemesli.
Bērns var nesēdēt laikā nevis tāpēc, ka viņam ir kāda fizioloģiska problēma, bet tāpēc, ka māte cieš no depresijas, un bērnam pietrūkst emocionālā stimula interesēties par notiekošo ap viņu,ko parasti labvelīgā emocionala gaisotnē,veicina māte ar savu interesi par bērnu. Pasta iespēja-bērns vēl  “nesēž”, jo nejūt, ka pasaulē būtu kaut kas, ko vērts redzēt  citā rakursā  nekā redz no grīdas- nav entuziasma.

Agrīna intervence nozīmē -redzēt šo neredzamo saikni starp emocijām un fizisko attīstību un mācīties  novērtēt tās cēloņus, lai agrīnā intervence būtu pareizā vietā- nevis vienkārši trenēt bērnu sēsties, bet palīdzēt mātei pārvarēt viņas depresiju un bērnam atgūt dzīvesprieku.

Šī izpratne man nav tikai teorētiska. Studiju laikā A. Freida centrā Londonā bērna novērošana (infant observation) bija viens no centrālajiem mācību elementiem, kas bija jāapgūst un jāiztur kā profesionāls un personisks pārbaudījums.

Jāsaka atklāti — tas bija emocionāli ļoti sarežģīts uzdevums. Īpaši man, nākot no postpadomju valsts medicīniskās izglītības vides, kur profesionālā identitāte bieži balstās uz distanci un tehnisku precizitāti. Kā ginekoloģe es biju apmācīta rīkoties ātri, efektīvi, ar minimālu emocionālu iesaisti — dzemdību zālē un jaundzimušo nodaļā svarīga bija darbība, nevis izjūta.

Savukārt bērna novērošanas protokols A. Freida centrā paredz ko pilnīgi citu. Novērotājs nedrīkst iejaukties, nedrīkst dot padomu, nedrīkst pat ar vārdiem strukturēt notiekošo. Viņa uzdevums ir palikt klātesošam — emocionāli atvērtam, iekšēji modram, bez iepriekšējiem spriedumiem — un mēģināt saprast, kas notiek starp māti un bērnu šajā konkrētajā brīdī.

Tas ir ārkārtīgi prasīgs uzdevums. Būt klātesošai un neko “nedarīt” izrādījās daudz grūtāk nekā profesionāli iejaukties. Tas bija provokatīvi — jo prasīja atteikties no ierastās medicīniskās kontroles sajūtas un ļaut sev just, nevis tikai analizēt.

Tieši šī pieredze man lika dziļāk saprast, cik sarežģīta, trausla un vienlaikus fundamentāla ir mātes un bērna attiecību veidošanās. Un cik būtiski ir profesionāli mācīties šo attiecību novērot, nevis tikai mērīt bērna fizisko attīstību.

Tas ,protams ,nenozīmē, ka fizeoterapija jāatmet kā nederīga, bet ar to vien noteikti optimalai attīstībai nepietiek.

Ceļš priekšā  bet ir iedvesma no “Well-baby clinic” modeļa

Šajā kontekstā Latvija var smelties pieredzi no Zviedrijas, Somijas  un Apvienotās Karalistes, kur “Well-baby clinic” koncepts sekmīgi darbojas jau gadu desmitiem.

Šajās valstīs aprūpe tiek veidota kā vienots emocionālās un fiziskās veselības tīkls:

• Pirmsdzemdību periodā katra sieviete tiek izvērtēta, izmantojot pēcdzemdību depresijas riska anketu (Edinburgh Postnatal Depression Scale, EPDS). Sievietes ar paaugstinātu risku saņem psiholoģisku atbalstu vēl pirms dzemdībām, lai mazinātu depresijas iespējamību un uzlabotu mātes spēju kontaktēties ar bērnu pēc tām.
• Pēc dzemdībām seko mātes un bērna kopīga novērošana mājas apmeklējuma laikā – to veic health visitor(apmācīts psihologs vai socialais darbinieks) kas vērtē gan bērna augšanu, gan mātes emocionālo stāvokli un viņu savstarpējās attiecības.
• Ja nepieciešams, tiek iesaistīts “mother-baby unit” — specializēta multidisciplināra komanda, kur māte un bērns kopā saņem ārstēšanu un psiholoģisku atbalstu.

Šāda sistēma apliecina, ka mātes un bērna emocionālā saikne ir galvenais veselīgas attīstības faktors, un ka agrīna palīdzība spēj novērst gan pēcdzemdību depresiju, gan daudzas garīgās un fiziskās attīstības grūtības jaundzimušajam.

Situācija Latvijā šodien.

Latvijā joprojām nav izveidotas vienotas, valsts līmeņa sistēmas pirmsdzemdību un pēcdzemdību depresijas skrīningam, un līdz ar to arī nav centralizētu datu par šo traucējumu izplatību. Pieejamā informācija balstās uz nelieliem akadēmiskiem pētījumiem, kuru rezultāti svārstās robežās no aptuveni 7% līdz 20%, taču valsts mēroga monitorings netiek veikts. Šī situācija būtiski atšķiras no prakses Apvienotajā Karalistē, Zviedrijā un Somijā, kur perinatālās depresijas skrīnings ir integrēts valsts veselības aprūpes sistēmā un tiek veikts regulāri. Šajās valstīs arī pieejami stabili dati: piemēram, Apvienotajā Karalistē pēcdzemdību depresijas izplatība tiek lēsta 10–15% robežās, Zviedrijā 12–13%, bet Somijā aptuveni 10%, jo skrīnings tiek veikts rutinēti jau grūtniecības laikā un turpināts pēcdzemdību periodā. Latvijas datu trūkums norāda uz būtisku sistēmisku nepilnību un vienlaikus uzsver nepieciešamību ieviest regulāru perinatālās garīgās veselības uzraudzību, kas būtu saskaņota ar starptautiski atzītajiem infant mental health principiem.

Salīdzinājumā-Latvijā nav vienotas, centralizētas statistikas datubāzes, kur būtu precīzi skaitļi par perinatālās depresijas izplatību, diagnostiku un skrīningu izņemot vairākas oficiālas publikācijas, kurās minēti aptuvenie dati un situācijas apraksts, nav vienotas skrīninga sistēmas, un diagnostika notiek fragmentēti:

• ģimenes ārsta praksēs,
• ginekologu kabinetos,
• bērnu poliklīnikās,
• psihiatra konsultācijās, ja paciente nokļūst tur pēc pašiniciatīvas.

Oficiāls skrīnings NAV obligāts, un līdz ar to nav arī centralizētas statistikas.

 Ko saka Latvijas oficiālie avoti par pēcdzemdību depresijas izplatību?

Latvijas publiskajos ziņojumos bieži citēts tas pats starptautiskais diapazons:

pēcdzemdību depresija skar apmēram 10–15% sieviešu.

Šādi skaitļi izmantoti:

• Veselības ministrijas Perinatālās aprūpes vadlīnijās (pēdējie atjaunojumi 2022);
• Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) informatīvajos materiālos;
• Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Latvijas profilos;
• vairāku projektu pieteikumos par agrīno interven­ci bērniem.

Taču tie nav Latvijas mērījumi, tie ir starptautiskie rādītāji, jo Latvija reāli nemēra.  Latvijā ir veikti pētījumi— ļoti maza apjoma.

• LU un RSU mazās izlases pētījumi rāda, ka pēcdzemdību depresijas riska rādītāji svārstās no 7% līdz pat 20%, atkarībā no izvērtēšanas instrumenta (visbiežāk EPDS tests).
• Šie dati nav valsts līmeņa statistika.

Nav valsts obligātā skrīninga, bet ir:

• atsevišķi pilotskrīninga projekti (2018–2022), kur EPDS tika izmēģināts dzemdību nodaļās;
• sporādiska skrīninga prakse dažās ģimenes ārstu praksēs;
• ja dzemdību iestādēs tiek lietota EPDS anketa, tas nav centralizēti uzraudzīts un skaitļi nekur netiek apkopoti.

Līdz ar to agrīnie zīdaiņu skrīninga projekti (piem. jaunais BKUS projekts no 6 mēnešu vecuma) ir pirmais solis, kas Latvijā pieskaras perinatālajai daļai, bet joprojām neskar pirmsdzemdību un pēcdzemdību depresijas sistemātisku skrīningu, kamēr ir petījumi UK un Zviedrijā, ka autisko bērnu mātēm  pirmsdzemdību depresija ir bieži novērota .

 

 Secinājums -Latvijā šobrīd:
• nav valsts līmeņa datu par pirmsdzemdību vai pēcdzemdību depresijas izplatību;
• nav centralizētas skrīninga sistēmas, lai šos datus savāktu;
• informācija balstās uz mazām pētnieciskām izlasēm un starptautisko statistiku, nevis Latvijas mērījumiem;
• agrīnās intervences jaunie projekti (piem. BKUS vai Māmiņu Kluba iniciatīva)) var kļūt par pamatu šādas sistēmas izveidei nākotnē, ja skrīningu paplašinās arī uz mātes emocionālo veselību.

Noslēgumā

Tas, kas reiz Latvijā bija revolucionāra doma — ka zīdainis jūt, domā un veido attiecības, šodien  kļūst  par nepieciešamību izprast to un palīdzēt optimāli attīstīt.
Gan pirmais agrīnās autisma profilakses intervences projekts , gan Māmiņu kluba iniciatīvas- uzlabot mātes garastābvokli ,ir pārmaiņu sākums, kas aicina atzīt: emocionālā un fiziskā attīstība nav atdalāmas, tās optimālāka nodrosināšana katram jaundzimušjam ir Latvijas nākotnes  iedzīvotāju labākas  garīgās jeb psiholoģiskās funkcionēšanas pamatā.

Tā ir iespēja atjaunot to, kas tika zaudēts Staļina laika aizliegumos — cilvēcisko skatījumu  mātes un bērna aprūpē medicīnā, kur māte un bērns tiktu uztverti kā vienots emocionāli -psiholoģisks kopums un veselīgas attīstības perspektīva.
Tā ir iespēja spert soli tuvāk Latvijai, kur katra jauna dzīvība  tiek sagaidīta ne tikai ar zināšanām, bet arī ar sapratni un iejūtību.

 

Atslēgvārdi (Keywords):

agrīnā intervence, mātes un bērna attiecības, zīdaiņu garīgā veselība, pēcdzemdību depresija, emocionālā attīstība, Well-baby clinic, mātes-bērna vienība

Author:
Dr. Anita Plūme, MD
MSc,Psihoanalītiskā attīstības Psiholoģija, iekļaujot zīdaiņa un bērna novērošanas pilnu  apmācību  A. Freida centrs/ Universitāšu koledža Londona (UCL)

IPA Psihoanalītiķe
Privātprakse psihoanalīzē, Rīga, Latvija