Tavi bērni, mani bērni – kā visiem kopā sadzīvot?: Ilona Buša, sistēmiskā ģimenes psihoterapeite

Psihoterapeiti atzīst: kopš Latvija ieguva brīvību, arī laulība kļuvusi daudz brīvāka. Cilvēki šķiras un meklē veidus, kā justies labāk un šajos meklējumos līdzi ņem arī bērnus. Pēdējo piecpadsmit gadu laikā izbrīnu vairs nerada ģimene, kurā aug bērni kā no sievietes, tā vīrieša iepriekšējām attiecībām. Taču reti kurš teiks, ka šīs attiecības nerada izaicinājumu visiem iesaistītajiem.

 Pieredzes

 Nevaru dzīvot ar svešiem bērniem

Ināra, ģimenē aug viņas dēls no bijušā vīra un divi kopīgie dēli ar tagadējo vīru. Vīram ir arī meita no bijušās laulības: «Domāju, ka esmu no sievietēm, kas nevarētu audzināt svešus bērnus. Savulaik, kad iepazinos ar vīriešiem un uzzināju, ka viņiem ir mazi bērni, sapratu, ka no viņiem turēšos pa gabalu. Jo es sevi zinu: varu pateikt kādu skarbāku vārdu, varu sabārt. Mani bērni ir mani bērni – sabaru un punkts, bet svešu bērnu – kā tu bārsi? Līdz ar to sāktos atšķirīga attieksme: savus bērnus sabaru, viņa – pasaudzēju. Ja sabārtu vīrieša bērnus, viņi gan jau domātu: stulbā bāba! Bet es negribu, ka tā par mani domā.

Kad iepazinos ar savu vīru, viņam bija liela meita – studente. Pirms pirmās tikšanās ar viņu domāju: kāpēc lai es neiepatiktos, kāpēc lai mēs nesadraudzētos – mums taču nekas nav jādala! Bet jau pirmajā tikšanās reizē man nolaidās rokas: meitene tikai sprausloja un sēdēja sapūtusies kā piepe. Domāju: labi, pirmajā reizē mūsu tikšanās īsti labi neizdevās, varbūt nākamreiz. Cik nu tikāmies, viņa bija tieši tāda: cik slikti izturējās pret mani, tik slikti izturējās pret savu tēti. Es to nespēju pieņemt un jutu, ka arī sāku kļūt vēsa. Ja es būtu devusi emocijām vaļu, es taču viņai pateiktu: kā tu uzvedies! Bet noklusēju. Mēs bijām tik ļoti atšķirīgas! Kad vīrs sāka runāt, ka viņa meita varētu dzīvot pie mums, man no stresa trīcēja rokas. Jā, viņš, būdams tēvs, varbūt arī varētu šādu uzvedības stilu pieņemt un daudz ko pat nepamanīt, bet es – nē. Jau tajās reizēs, kad viņa pie mums palika pa nakti, es knapi valdījos: visu izmētā pa roku galam, par visu vīpsnā, traukus pat aiz sevis nenovāc! Mani pat kaitināja, ka viņa atbrauc un virina ledusskapi, meklējot ēdienu! Iedomāties nevaru, kas būtu noticis, ja viņa būtu piekritusi dzīvot pie mums. Esmu pārliecināta, ka tas nebūtu iespējams: es nevarētu šādu uzvedību pieņemt un viņa nemainītos. Kas no tā iznāktu? Tikai skandāli!»

Attiecības ātri noregulēt neizdosies

Gita, ģimenē audzina savu dēlu, vīra dēlu un meitu, kā arī abu kopēju dēlu:  «Ar vīru bijām kopā nodzīvojuši trīs gadus (ģimenē auga mans bērns un bija piedzimis arī mūsu kopējais bērns), kad pie mums sāka dzīvot arī vīra bērni. Šāds lēmums tika pieņemts, jo vīra bērnu mamma nolēma, ka vairs nevēlas ikdienā rūpēties par bērniem. Sākotnēji ikdienā bija ļoti grūti, jo visiem bija jāpierod pie citas kārtības un ieradumiem. Bērniem (arī manam) burtiskā nozīmē bija jāstaigā pakaļ un jāsaka – saklāj gultu, neēd istabā, sakārto aiz sevis, neizmētā drēbes, neej ar ielas apaviem istabā utt.

Nācās rēķināties ar spilgtām personībām un spītīgiem, pilnīgi pretējiem raksturiem, kas jauktai ģimenei, uzsākot kopdzīvi, ir visai liels pārbaudījums. Visgrūtāk ikdienā bija iemācīties pareizi komunicēt ar vīra bērniem, veicināt, lai viņi mēģina pieņemt gan manu, gan mūsu kopējo bērnu un vispār – situāciju kopumā.

Ikdiena bija visai spraiga, jo mūsu kopējais mazulis bija nesen piedzimis, manam bērnam pirmā klase skolā, skolnieki bija arī vīra bērni. Manos pienākumos ietilpa bērnus no rīta vest uz skolu, pēc skolas braukt pakaļ, pabarot un darīt visu citu nepieciešamo. Ikdienā es biju tā, kas ar bērniem pavadīju lielāko dienas daļu. Bieži vien mājās bija tāds jandāliņš, ka man trūka ideju, kā vispār tikt galā.  Bieži sev jautāju – vai labāk aizrādīt, mācīt bērniem, kas ir pareizi un kas nepareizi, nepieļaut visatļautību, tādā veidā panākot negatīvu attieksmi pret sevi, vai tomēr neko neteikt un tad visi būtu draudzīgi. Protams, izvēlējos pirmo variantu, mēģinot uzturēt draudzīgas attiecības.

Aktuālākā problēma, kas bija attiecību sākumā un nu ir gandrīz izzudusi, ir bērnu savstarpējā cīņa. Ar laiku ir mazinājusies arī bērnu klusā vēlme, lai viņu bioloģiskie vecāki būtu kopā. Problēmas gan ir ik pa laikam, mainoties bērnu vecumam, kāda problēma kļūst aktuāla, kāda cita aktualitāti zaudē. Lai tas notiktu, ļoti svarīga ir runāšana, stāstīšana, skaidrošana. Svarīgi ir arī nevienu nenosodīt, pirms ir izrunāts jautājums ar visām kādā situācijā iesaistītajām pusēm.

Šobrīd situācija mūsu ģimenē ir normalizējusies, saucam sevi par ģimeni, piemēram, braucot visi kopā mašīnā, mazākais no bērniem saka – esam visa ģimene mašīnā, un lielie tam piekrīt. Viennozīmīgi attiecības ar katru gadu attiecības uzlabojas. Citiem pāriem, kuri ir attiecību veidošanas sākuma posmā varu ieteikt nevēlēties situāciju noregulēt īsā laika periodā, jo tā tas nenotiks.»

Apprecies ne tikai ar vīru, bet arī viņa bērniem

Ilze, audzina savu un vīra kopīgo meitu, pie viņiem dzīvo vīra dēls no bijušajām attiecībām un bieži ciemojas arī vīra meita:  «Kad satikos ar savu nākamo vīru, viņa meitai no bijušajām attiecībām bija 12 gadi un dēlam – 18. Negācijas pret sevi no vīra bērnu puses neizjutu, varbūt man paveicās, varbūt svarīgu lomu nospēlēja tas, ka vīrs ar viņiem daudz runāja, situāciju skaidroja. Vīrs bija strikts jau no paša sākuma uz abām pusēm – bērniem viņš sacīja, ka esmu viņam ļoti svarīga un turpmāk mēs visi būsim viena ģimene, savukārt man teica, ka piedāvājis saviem bērniem dzīvot pie mums. Man tas vienkārši bija jāpieņem.

No savas puses necentos vīra bērniem kļūt draudzene, man šķiet, ka bērni labi jūt falšumu un tas drīzāk attiecībām kaitē. Pārspīlēti ir arī domāt, ka tu iemīlēsi vīra bērnus un viņi iemīlēs tevi. Svarīgākais ir izturēties ar cieņu un sevī attīstīt sapratni, jo jaunā situācija nav viegla arī viņiem.

Sākot visiem dzīvot kopā, noteikti nevajadzētu uzzīmēt rozā nākotnes ainiņu, cik mums viss būs skaisti. Pat attiecībās ar mīļoto vīrieti rozā brilles reiz krīt un ir jāiemācās abiem pielāgoties, tad kā lai šī pielāgošanās nebūtu ar otra cilvēka bērniem, kur šīs mīlestības pat nav bijis? Visiem bija jāpielāgojas otra paradumiem, jāpieslīpē savs ikdienas ritms. Vīra dēls ir jau pieaudzis jauns vīrietis. Es viņu tieši tā arī uztveru – mājās ir vēl viens vīrietis. Attiecīgi es nevaru no vannas istabas iznākt pusplika. Ir dažādi ikdienas sīkumi, kas vienkārši jāpieņem.

Veidojot attiecības ar vīrieti, kuram ir bērni, ir jānoskaņojas tam, ka tu visu atlikušo mūžu esi izvēlējusies būt kopā ne tikai ar savu vīru, bet arī ar viņa bērniem. Jo viņi nekur nepazudīs arī pēc desmit, divdesmit un trīsdesmit gadiem. Tai pat laikā jāapzinās arī tas, ka tu nevari ietekmēt to, kādi ir šie bērni, kā viņi aug.

Vislielākā dilemma man radās sekojošā jautājumā – cik daudz es varu norādīt vīra bērniem? Jo es tomēr neesmu viņu mamma. Ja man šķiet, ka kaut kas jādara savādāk, runāju ar vīru un viņš tad tālāk runā ar saviem bērniem. Jāatzīst, ka pret vīra bērniem es nekad neesmu pacēlusi balsi, savukārt pret savu, emociju karstumā, gan. Pret svešajiem bērniem es daudz vieglāk regulēju emocijas. To man vajadzētu iemācīties arī pret savējo.»

 Attiecības kļuva siltas un draudzīgas

Agija, ģimenē audzina savu meitu, divus vīra bērnus un kopīgo meitu: «Iepazīstoties ar savu tagadējo vīru, kādu laiku biju dzīvojusi divatā ar savu sešgadīgo meitiņu. Savukārt vīram bija 13 gadus vecu meita un desmitgadīgs dēls. Bērnu mammai neveicās ar darba atrašanu, tāpēc viņa izlēma doties strādāt uz ārzemēm. Attiecīgi bērni palika dzīvot pie mums.

Visgrūtākais bija pirmais gads. Esmu liela kārtības mīļotāja, man bija grūti panākt, lai, bērni atnākot no skolas, neatstāj netīrus traukus, neizmētā savas netīrās drēbes. Tāpēc sastādījām grafiku, lai visiem būtu sadalīti pienākumi. Tas ir ļoti svarīgi ne tikai tāpēc, lai mājās būtu kārtība, bet arī tāpēc, lai katrs justos ģimenē vajadzīgs un novērtēts.

Tā kā biju dzīvojusi tikai ar vienu meitiņu, man sākumā bija grūti aprast ar to, ka jāsāk dalīt uzmanība vairākiem bērniem. Tāpat arī, ejot uz veikalu, par katru bija jāpiedomā. Atceros no savas bērnības, ka man nepatika, ja vecāki māsai ko nopirka, bet man nē. Tāpēc, ja meitai bija vajadzīgas botas, veikalā arī vīra bērniem nopirku, piemēram, krekliņus.

Taču, lai cik labi bija nodomi, gludi viss negāja, ir bijuši arī skandāli ar puņķiem un asarām. Piemēram, vecākajai vīra meitai pusaudžu vecumā gribējās skriet pa ballītēm. Es strikti noteicu – kamēr viņa dzīvo pie mums, mājās ir jāpārnāk līdz pulksten desmitiem vakarā, ne vēlāk! Meitene bļāva pretim, taču es paliku pie sava. Vīrs bija klāt, manas attiecības ar viņa bērniem bija kā uz delnas. Jo man nešķiet pareizi, kā to esmu redzējusi citās ģimenēs, kad sievietes vīra klātbūtnē ar viņa bērniem dūdo, bet aiz muguras skandalē. Ļoti svarīga ir arī vecāku vienotība uzskatos – arī vīrs piekrita, ka rāmjiem un noteikumiem ir jābūt.

Man šķiet, ka attiecības ar vīra bērniem laika gaitā kļuva siltas un draudzīgas tieši tāpēc, ka es bērnus nedalīju – visiem bija vieni noteikumi, vieni pienākumi, vieni aizliegumi un arī prieki. Piemēram, mums bija tradīcija reizi mēnesī visiem doties tālākā izbraukumā pa Latviju. Tās bija brīvdienas, kad bērniem devām brīvu vaļu. Vienmēr nopirkām arī hotdogus, kas visiem dikti garšo, bet kas nav īsti veselīgi. Ir jārēķinās arī ar bērnu vēlmēm. Ja ikdienā ēdam veselīgi, nekas traks nenotiks, ja reizi mēnesī bērni var našķoties pēc sirds patikas!

Ļoti svarīgi ir arī visas domstarpības izrunāt. To, ka esmu kļuvusi par savējo arī vīra bērniem, esmu konstatējusi vairākkārt, bet atmiņā īpaši palika viena situācija. Puikam bija sanākusi nelāga situācija skolā, un viņš man lūdza aiziet uz skolu tēta vietā un par notikušo tētim nestāstīt. Es tā arī izdarīju, taču ar puiku notikušo izrunājām, lai tas vairs neatkārtotos.

Lai jauktā ģimene tiešām kļūtu par vienu īstu ģimeni, ir jādzīvo ar atvērtu sirdi un jāsaprot, kurā situācijā tev jāpiekāpjas, kurā uz kaut ko jāuzstāj. Bet galvenais ir jāizrunā visus sasāpējušos jautājumus.»

 Jauktajās ģimenēs – liela un raiba kompānija

Pastāv trīs jaukto ģimeņu tipi. Vienā gadījumā sieviete, kas ir šķīrusies un viena audzina bērnus, pēc laika veido attiecības ar vīrieti, kuram bērnu nav. Otrs modelis ir apgrieztais, kad sieviete ir bez bērniem un viņa satiek partneri, kurš audzina bērnus. Trešajā jaukto ģimeņu modelī kā sievietei, tā vīrietim ir bērni un, izveidojoties jaunajai ģimenei, visi sāk dzīvot kopā. Protams, pastāv arī variants, ka, piemēram, vienas puses bērni dzīvo ar savu otru vecāku.

«Lai kurš modelis no nosauktajiem nebūtu, jāsaprot, ka jauktās ģimenes sistēmā nav tikai sieviete, vīrietis un visi bērni, bet arī bijušie partneri, viņu jaunie dzīvesbiedri un viņu kopīgie bērni. Tiek iegūta liela un raiba kompānija, ko pavada liela jezga, jo katram ir jānoskaidro sava vieta, jāsaprot, kas mēs viens otram esam,» situāciju raksturo psihoterapeite Ilona Buša. Jauktajās ģimenēs ļoti svarīgi panākt, ka visi var atklāti runāt par visiem. Pagātne un visi tajā iesaistītie cilvēki ir jāatzīst un katram jāatrod sava vieta. Tāpēc pirmais izaicinājums, ar ko saskaras jaunais pāris, ir sadzīvošana ar faktu, ka viņu ģimenes robežas netiek apsargātas, ka šeit tiek brīvi aicināti visi, kam ir bijuši kādi nopelni pie tā, ka esam šeit kopā tieši tādā skaitā, kādā esam. Tas nenozīmē, ka bijusī sieva vai vīrs būs biežs ciemiņš pāra mājās, tas nozīmē, ka arī otrs bērna vecāks un viņa jaunā ģimene netiks atstumta, lai arī tā var iesaistīties bērna audzināšanā.  Diemžēl bijušie partneri visbiežāk nav ērta tēma, par ko jaunais pāris var savā starpā runāt. Taču jauktās ģimenes visvairāk apdraud tieši noslēpumi, informācijas trūkums. Ja bijušais partneris tiek norakts, tas liecina, ka cilvēkā saglabājušās arī jūtas, ko viņš mēģina nostumt. Attiecīgi šīs neatrisinātās izjūtas kā ēna pavadīs arī jaunās attiecības.

 Attiecību grūtības, ar ko saskaras pāris

Situācija ir apgrūtināta, ja negribas bijušo partneri satikt, ja ir izjūta, ka viņš ir nodarījis pāri. Taču tik un tā viņam ir jāatlicina sava vieta, jo viņš bērnam ir svarīgs. Tāpēc tas ir jautājums katram sev: vai es spēju pieņemt to, ka, šķiroties es gribēju tikt vaļā no vīra vai sievas, bet, tā kā mums ir kopīgi bērni, es nekad nevarēšu no viņa tikt vaļā. Jo, nostumjot bērna māti vai tēvu, psiholoģiski tiks traumēts bērns.

Ir, protams, arī pozitīvi piemēri, kad bijušajiem partneriem ir labas attiecības. Pārsvarā tas notiek tad, ja pāris attiecības ilgstoši ir mēģinājuši saglābt. Ja šķiršanās periodā pāris ir visu izrunājuši, viņi kontaktus spēs uzturēt arī vēlāk. Taču te atkal var parādīties jauna problēma: ja viņu jaunajiem partneriem nebūs tik laba šķiršanās pieredze, attiecībās var parādīties spriedze – redz, tu gribi ar savu bijušo satikties! Taču visiem ir jāsatiekas, jo bez pagātnes nav tagadnes un bez tagadnes nebūs nākotne. Tas ir galvenais izaicinājums, ar ko cīnās visas jauktās ģimenes. Jo katram ir ne tikai jāatrod sava vieta, bet katram ir jāpiešķir arī sava vērtība. Jo, lai kādas jūtas nepavadītu, domājot par bijušo partneri, bērnam sava mamma vai tētis ir pats labākais.

Taču psiholoģiskas grūtības sagaida arī jaunā pāra attiecības. Nereti, ja pirmā laulības pieredze bijusi neveiksmīga, otro laulību cilvēki grib kā sanatoriju, tajās ir liels pieprasījums pēc supermeniem. Taču realitātē nav nedz ideālu sievu, nedz ideālu vīru. Kas notiek tālāk? Nereti pirmo un otro laulību var salīdzināt ar savienotajiem traukiem – otrais partneris ir atrasts, salīdzinot ar pirmo. Taču tā kā neviens cilvēks nav ideāls, tie trūkumi, kas ir otrajam, nebija pirmajam un otrādi. Vienu brīdi bijušais partneris šķiet labāks, otru brīdi esošais. Šad un tad cilvēki ilgojas pēc pirmajiem partneriem un saka: ar viņu gan viss bija vieglāk, ar viņu gan mēs bijām dvēseles radinieki. Tā notiek, jo darbojas savienoto trauku princips, un nav zināms, kurā brīdī apmainīsies priekšstati, kas ir kas.

«Saliktajās ģimenēs liela uzmanība tiek pievērsta bērnu jautājumam, bet pamatjautājums ir pāru attiecības. Tām jāpievērš uzmanība un ik pa laikam sev jājautā, vai tas ir tas, ko es gribēju? Ja nav, tad man tas otram ir jāpasaka, mums daudz jārunājas. Vēlreiz veidot ģimeni – tas noteikti var būt ieguvums, taču svarīgi atbildēt uz jautājumu: ko es gribu? Jaunās attiecības pavada pirmo laulību ēna. Parasti cilvēkos ir gaidas, ka jaunais partneris būs labāks nekā bijušais. Bet citas attiecības ir slikts atskaites punkts, lai saprastu, ko es īsti vēlos. Kad cilvēkiem uzdod šo jautājumu, ko viņi gaida viens no otra, vairums noskaita pantiņu: ģimeni, laimi, mīlestību. Bet viņi nevar atbildēt, ko tas īsti sevī ietver, kāpēc tieši šis partneris viņiem ir vajadzīgs. Nopietns iemesls, kāpēc nereti otrās laulības izjūk, ir tas, ka cilvēkiem daudz laika prasa rūpes par bērniem, līdz ar to trūkst brīžu, ko pavadīt divatā un savas vēlmes izrunāt,» stāsta Ilona Buša.

 Superkārdinājumi, kas rada ciešanas

Vieglāk jauktās ģimenes veidojas, ja ģimenē bērni ir vecumā līdz trim gadiem vai jau pieauguši. Ja bērni ir citā vecuma posmā, viņi uz tēta vai mammas jauno partneri skatīsies domājot: vai tu būsi tikpat labs kā mans tēvs vai māte? Un kā likums jaunais partneris nevar būt tik labs, jo viņš vienkārši nav bērna bioloģiskais tētis vai mamma.

Ir divi superkārdinājumi, kuros cilvēki mēdz iekrist un kas rada garantētas ciešanas. Pirmais – gaidīt, ka jaunais partneris iemīlēs tavus bērnus, un otrais, ka bērni iemīlēs jauno partneri kā savu tēvu vai māti. Tas, ko patiešām šajās attiecībās var gaidīt – starp jauno partneri un bērniem var izveidoties patiešām draudzīgas, sirsnīgas attiecības.  Mīlestība bērnam ir ar viņa bioloģiskajiem vecākiem. Pat tad, ja tēvs vai māte ir aizgājis, bērns tik un tā gaida mīlestību no viņa. Mammas vai tēta jaunais partneris ir tikai aizvietotājs, bet bērnam nevajag pusfabrikātu.

Jauktās ģimenes var veidot tie cilvēki, kuri var samierināties ar domu: pašlaik otra bērniem esmu vissliktākais cilvēks pasaulē, bet ar laiku man ir visas iespējas kļūt arvien labākam. Tā ir galvenā atšķirība – īstais tēvs vai māte bērnam ir labs, arī neko nedarot, bet ienācējam labā attieksme ir jānopelna. Starp citu, ir vēl viens svarīgs iemesls, kādēļ bērnam būtiski regulāri tikties arī ar to vecāku, ar ko nedzīvo kopā – retas tikšanās reizes liek vecāku pārmēru idealizēt.

Partneri, kuriem ir opcija kļūt par patēvu vai pamāti, sākotnēji ģimenē ienāk kā svešinieki. Vecākam ar viņa bērniem ir izveidojušās tradīcijas, ir tikai viņiem saprotami joki. Attiecīgi jaunajam partnerim ir grūti tajā dalīties, viņš it kā paliek ārpusē. Šajās attiecībās nevar gaidīt ātru dinamiku, jo visiem vienam otrs ir jāiepazīst. Situācija vēl sarežģītāka iespējama tad, ja vienam vai otram partnerim ir bērni, ar kuriem nedzīvo kopā, jo tad rūpēties par svešiem bērniem, veidot attiecības, var radīt izjūtu, ka vecāks nodod savus bērnus. Turklāt ienācējam ģimenē jārēķinās, ka bērni sākumā pret viņu var neizrādīt labākos nodomus. Jo mazāks bērns, jo vairāk viņam raksturīgi domāt: ja mamma nebūs kopā ar šo vīrieti, viņa būs kopā ar tēti. Jo bērns nespēj saprast paziņojumu – mamma ar tēti nevar saprasties. Tikai tad, ja ģimenē ir varmācība, bērni ir spiesti izaugt no bērnības ideālisma. Bērnam ir vajadzīgs ilgs laiks, lai viņš vispār spētu aptvert, ka vecāki šķiras.

No otras puses – mums visiem vajag cilvēkus, kas pret mums izrāda laipnību, kuriem esam interesanti un kuriem nav vienalga, kā mums iet. Tāpēc ienācēji var mēģināt savā personībā atrast vietu patēva vai pamātes lomai. Tas nozīmē regulāri interesēties par bērnu, vadāt uz skolu un pulciņiem, būt spējīgiem izturēt, ka bērns vai pusaudzis viņu nosauc par stulbo govi. «Bērni ir ļoti adaptīvi, viņi daudz ko spēj pieņemt, ja redz, ka dzīve patiešām kļūst labāka. Bet tikai ne gadījumā, ja tā kļūst sliktāka. Zinu gadījumu, kur pusaugu meita negribēja, lai tēvs vēlreiz precas, jo viņa saprata, ka viņu finansiālais stāvoklis pasliktināsies. Un tā nav mantkārība, tas ir būtisks arguments no meitenes puses. Bet reizēm pieaugušie to saprot citādi, viņi pieņem, ka jaunais partneris bērnam nepatīk,» skaidro Ilona Buša.

Jaunā situācija nav viegla arī bērniem. Nereti, kad sieviete veido ģimeni ar jauno partneri, tiek mainīta dzīvesvieta. Līdz ar to bērniem mainās ierastā vide, vecvecāki, tēvi paliek tālu – tas viss bērna psiholoģiskajai attīstībai ir zaudējums. Mammas un tēva uzdevums ir izdomāt, kā bērni var turpināt uzturēt viņam svarīgas attiecības.

Ja bērnam nākas dzīvot kopā vēl ar vecāka jaunā partnera bērniem, viņam tas nozīmē pielāgoties jauniem likumiem, paražām, ikdienā nākas pierast pat pie svešām smaržām. Sākumā ir pilnīgs juceklis! Bērniem nereti jāsaskaras vēl ar vienu apstākli. Iepriekš dzīvojot tikai ar mammu un tēti, katram ir bijis skaidrs, kurš ir jaunākais, kurš vecākais bērns – šī secība ir ļoti svarīga, jo tā rada bērnam ģimenē savu vietu. Taču jaunajā ģimenē nereti viss sajūk: biju jaunākais, tagad esmu viens no vecākajiem. Tas ir liels stress, jo bērnam no jauna jānoskaidro, kur tagad būs mana vieta? Šī lomu maiņa ir mulsinoša un ir vajadzīgs laiks, lai ar to aprastu.

Jauktai ģimenei vispār ļoti daudz laika būtu jāpavada, runājot par to, kā bija un kā ir tagad, turklāt dažādu tēmu ietvaros. Tā var būt laba tradīcija – regulāri pārrunāt, kā mums katram iet, kas katram ir uz sirds.

 Ko darīt, lai attiecības kļūtu tuvas?

«Būt svešam jaunajā ģimenē ir viena lieta, bet palikt svešam – cita,» uzsver Ilona Buša. Ļoti svarīgi ir vienoti noteikumi, kas ģimenē jāuztur un jāīsteno. Un tas prasa abu pieaugušo iesaistīšanos. Nereti ienācējam ir grūti aizrādīt partnera bērniem. «Taču svarīgi domāt pēc principa: ja esmu kopā ar savu partneri, viņa bērni kļūst arī par manējiem, tāpēc viņus varu gan uzslavēt, gan viņiem aizrādīt. Barjera ir tad, ja es turpinu justies kā svešinieks, tad rodas jautājums, vai es drīkstu aizrādīt? Šādos gadījumos var partnerim jautāt: ko tu teiktu, ja es aizrādītu tavai meitai? Šis jautājums ir jāizrunā, jo bērns gaida, vai viņa māte vai tēvs akceptē to, ka viņa partneris aizrāda? Bērnam svarīgi redzēt pieaugušo vienotību, citādi viņš vecāka partnerim var teikt: kas tu te vispār esi?» stāsta Ilona Buša.

Lai attiecības ar laiku kļūtu tuvas, svarīgi ir pamanīt, piedomāt par visiem bērniem. Ja kaut kas tiek pirkts, tad visiem. Ja agrāk bija divi, bet tagad ir četri vai pieci bērni, skaidrs, ka vajadzēs atcerēties par katru, kas kuram garšo, kas patīk. Pretējā gadījumā kāds aizvainoti noteiks: tātad man jūs jogurtu aizmirsāt nopirkt… Šādās situācijās kā bērni, tā pieaugušie dusmojas, ir tik jūtīgi un trausli, tieši tāpēc, ka pašvērtību mēs nekur citur nevaram dabūt kā vien ģimenē. Tāpēc mums ir tik svarīgi, lai mūs atceras un respektē mūsu vēlmes.

Bieži aktuāls kļūst jautājums par bērnu savstarpējo konkurenci. Šajā gadījumā pieaugušajiem būtu jārīkojas līdzīgi kā tad, ja ģimenē piedzimtu vēl viens bērniņš. Tad tēvs un māte vecākajam bērnam rāda un stāsta par mazuli, un tas ļauj vecākajam bērnam otru pamazām iepazīt. Tāpat arī jauktajās ģimenēs bērni savā starpā ir jāiepazīstina, nevis to atstājot viņu pašu ziņā, bet vienam stāstot par otru – kas viņam patīk, kas nepatīk, kas garšo, kas negaršo. Šādi tiek veidotas saites, lai vēlāk paši bērni varētu saitēties savā starpā. Jo konkurēt var tikai ar svešu un nepazīstamu cilvēku, tad šķiet: es viņu uzvarēšu un nogalināšu! Bet, ja otru pazīstam, tad šķiet dīvaini savējam pāri darīt.

«Bērnu savstarpējo komunikāciju noteikti ietekmē tas, cik droši bērni jutušies pirms tam ģimenē, cik stabilas attiecības bijušas ar viņu vecākiem. Taču labā ziņa ir tā, ka nekas nav akmenī iekalts un pie labā ātri pierod. Jauktajās ģimenēs bērniem ir arī daudz ieguvumu, jo apkārt ir dažādi cilvēki, ar dažādām profesijām – tur ir interesanti! Turklāt tas ir liels pluss, ja bērns var uzzināt ne tikai sava tēva, bet arī patēva viedokli. Ja ne tikai bērna bioloģiskie vecāki, bet arī patēvs un pamāte spēcīgi pilda savu lomu, bērni ir lieli ieguvēji – viņiem ir pamatīga atbalsta komanda. Taču, lai tas notiktu, ģimenes struktūrai jābūt skaidrai,» tā Ilona Buša.

Ieva Jātniece, žurnāls Ieva”, 15.06.16.