Vai tiešām dūņu terapijā tiek ārstētas dūņas?

Reaģējot uz publiskajā telpā izskanējušo Latvijas ārstu biedrības prezidenta Pētera Apiņa publikāciju «Kas notiek Latvijas psihoterapijā?» (atbilde uz rakstu «Terapija Latvijas pihoterapijai», http://www.arstubiedriba.lv/index.php/480-kas-notiek-latvijas-psihoterapija) Latvijas Psihoterapeitu biedrība vēlas sniegt savu skaidrojumu šiem izteikumiem, kuri diskreditē psihoterapeitu kompetenci un Eiropas Savienībā valdošo izpratni par psihoterapiju kā patstāvīgu profesiju.

Latvijas Psihoterapeitu biedrība vēlas norādīt, ka Latvijas Ārstu biedrības prezidenta izteikumi satur kļūdainu un nepatiesu informāciju gan skaidrojumā par psihoterapijas nozari, gan terminoloģijas jautājumā, kas liecina par klaju nezināšanu un neizpratni psiholoģijas un psihoterapijas jomā.

Publiski nosaucot psihoterapeitu, kuri nav Latvijas Ārstu biedrības biedri darbu par „smadzeņu pārprogrammēšanu” un nepatiesi atspoguļojot Psiholoģijas likuma pieņemsanas gaitu, tiek nodarīts būtisks kaitējums psihoterapijas nozarei, radot apjukumu un mazinot sabiedrības uzticību psihoterapijas speciālistiem kopumā.

Pēteris Apinis savā augstākminētajā rakstā Ārstu biedrības mājaslapā apgalvo, ka psihoterapeits Latvijā nozīmējot psihes ārsts. Tas ir pārsteidzošs LĀB prezidenta šī termina interpretācijas mēģinājums, kas vislabāk būtu aplūkojams kontekstā ar citiem terminiem.

Vārdu savienojums ar grieķu izcelsmes vārdu ‘therapeia’ otrajā daļā norāda uz metodi, kāda tiek lietota, lai sasniegtu terapeitiskus jeb dziedinošus jeb ārstnieciskus rezultātus. Tātad – tas vārds, kurš ir “therapeia” priekšā norāda nevis uz to, ko ārstē, bet to, kas ārstē.

Līdz ar to vārdu savienojums “psihoterapija” norāda, ka iedarbības metode jeb instruments, ar kura palīdzību psihoterapijā tiek sasniegtas terapeitiskas izmaiņas ir psihe. Vēl precīzāk – psihoterapeits lieto savu psihi, lai sasniegtu terapeitiskus rezultātus darbā ar psihoterapijas klientu/pacientu. Vārds psihe ir cēlies no grieķu valodas un latviski tulkojams «dvēsele», bet mūsdienās visbiežāk to tulko svešvārdā «psihe».

Ļoti pārsteidz visnotaļ zinošu ārstu pēkšņā šīs elementārās sakarības nezināšana tad, ja runa ir tieši par psihoterapiju. Ikvienam izglītotam cilvēkam taču skaidrs, ka staru terapijā neārstē starus, bet ar staru palīdzību. Adatu terapijā neārstē adatas, bet gan ar adatu palīdzību. Farmakoterapijā nenotiek zāļu ārstēšana, bet gan ārstēšana ar farmakoloģijas metodēm. Fizioterapijā notiek ārstēšana ar fizikālām metodēm un tajā nebūt neārstē “psysis”, kas grieķu valodā nozīmē pirmdabu.

Vēl jāatgādina, ka vārdu savienojumi, kas medicīnā mēdz norādīt uz “objektu”, uz to, kas tiek ārstēts, kas tiek izzināts un kas pētīts, ierasts beidzas ar “loģija” ( no grieķu val. ‘logos’- mācība, kārtība). Tā, piemēram, kardioloģija nodarbojas ar sirdi, pulmonoloģija ar plaušām, stomatoloģija ar zobiem. Un…. kāds pārsteigums!… psiholoģija izzin, pēta un nodarbojas ar psihi. Tātad, dāmas un kungi! Sirds speciālists ir kardiologs, plaušu speciālists ir pulmonologs, imunitātes speciālists ir imunulogs. Un psihes speciālists ir psihologs.

Tieši psiholoģija ir zinātne par psihi un nevis medicīna. Aizvadītajos 15-20 gados daudzkārt izteikta uzstājīga ārstu prasība dēvēt LPB biedrus par psihoterapeitiem bez medicīniskas izglītības. Dr. Apinis prasa to norādīt LPB sertifikātos. Šajā jautājumā LĀB varētu rādīt priekšzīmi, norādot sertifikātos, ka ārsti-psihoterapeiti ir “psihoterapeiti bez psiholoģiskas izglītības”. Ar šo vēlamies skaidri norādīt uz tamlīdzīgu ieteikumu absurdo  dabu, jo pacienti nenāk pēc tā, kas nav. Neviens neiet pie ginekologa, tāpēc, ka viņš nav narkologs, vai pie flebologa tāpēc, ka viņš nav dermatologs, vai pie sētnieka tāpēc ka viņš nav policists. Pacientus un klientus interesē kas kurš ir, ko kurš prot, zin un var. LPB psihoterapeiti prot, zin un var palīdzēt saviem klientiem.

Nekad katrs atsevišķais konkrētais speciālists nezin, neprot un nevar pilnīgi visu, taču viņa profesionālais pienākums ir informēt pacientu/klientu gan par savas prasmes un kompetences iespējām, gan par ierobežojumiem. Un tas attiecas uz pilnīgi visiem – arī uz šuvējiem, dārzniekiem, skolotājiem, politiķiem, ārstiem, pavāriem un psihoterapeitiem.

Vēlamies uzsvērt, ka Pasaules Veselības organizācija psihoterapiju ir definējusi, kā plānveida un strukturētu verbālu un neverbālu psiholoģisku līdzekļu pielietošanu ar mērķi ietekmēt uzvedību, garstāvokli un emocionālās reakcijas uz dažādiem kairinājumiem jeb stimuliem, neietverot nekādu bioķīmisko vai bioloģisko līdzekļu pielietošanu.^[1}

Tādējādi psihoterapija ir skaidrojama kā iedarbības metode, jeb instruments, ar kura palīdzību psihoterapeits sasniedz vēlamos rezultātus - psihoterapeits nav psihes ārsts. Psihi ārstē tikai un vienīgi psihiatri, savukārt, psihoterapeiti strādā ar klienta iekšējās jeb psiholoģiskās pasaules sakārtošanu. Līdz ar to var rasties jautājums, kāda tad specifiska un ekskluzīva nozīme ir profesijai ārsts–psihoterapeits?

Mūsdienu Eiropas sabiedrībā psihoterapija netiek uztverta kā izolēta medicīnas nozare, bet drīzāk gan, kā mijiedarbība starp medicīnu, psiholoģiju un sociālo jomu, kas palīdz personām mazināt emocionālu spriedzi, nepieļaut garīgo traucējumu attīstību, kā arī citādi uzlabot dzīves kvalitāti un labklājību, ļaujot personai arī labāk integrēties sabiedrībā.

Psihoterapijas pielietošana neaprobežojas tikai ar garīgās veselības traucējumu sfēru. Mūsdienu psihoterapija, izmantojot esošo psihoterapijas metožu daudzveidību, sniedz iespēju ar zinātniski pamatotām metodēm uzlabot personas emocionālo un sociālo labsajūtu un palīdz personai atrisināt ilgstošas problēmas.

Saskaņā ar  pētījumu par psihoterapeitu tiesisko regulējumu Eiropas Savienībā, nevienā valstī psihoterapija nav rezervēta tikai ārstiem, psihoterapeita profesijā ļauts darboties kā ārstiem, tā arī personām bez medicīniskās izglītības ar noteikumu, ka psihoterapijā strādājošajie speciālisti saņēmušu speciālizētu apmācību psihoterapijā.

Patiešām, Latvijas sabiedrībā kopumā ir daudz neskaidrību par šo jomu, kaut vai par to vien, kā tad atšķiras psihologs, psihoterapeits un psihiatrs. Šī neziņa ir laba augsne izplatīt arī kļūdainus un deformētus priekšstatus. Tāds piemērs ir P.Apiņa mēģinājums psiholoģiju un psihoterapiju ārpus LĀB dēvēt par smadzeņu pārprogrammēšanu. Mazinot neskaidrības, varam informēt, ka, kaut arī P.Apinis savā rakstā raksta, ka termins psihoterapeits Latvijā nozīmējot «psihes ārsts», jāsaka, ka psihes ārsts ir neviens cits kā psihiatrs. Saliktenī «psihiatrs», pirmā daļa, kā jau noskaidrojām, nozīmē dvēsele, bet šī salikteņa otrā daļa 'iatros' no grieķu valodas būtu tulkojama kā mediķis, ārsts.

Lai nodrošinātu profesionālu un efektīvu psihoterapeitisku palīdzību, Latvijā steidzami būtu jāveicina speciāla tiesiskā regulējuma izstrāde psihoterapeitu profesionālās darbības reglamentācijai. LPB šo jautājumu ir centusies aktualizēt jau vairāk kā 10 gadus. Regulējumā būtu jāietver skaidru psihoterapeita profesijas definīciju, prasības psihoterapeita izglītībai un apmācībai, kompetences un atbildības apjomu, sertifikācijas kārtību, psihoterapeitu reģistrācijas principus u.c. prasības. Lai to panāktu, ir nepieciešama visu sabiedrības psihiskās veselības uzlabošanā ieinteresēto pušu sadarbība, dialogs un vēlēšanās saprast nesaprotamo.

Kopumā LPB ar prieku iesaistās neskaidrību kliedēšanā, jo citādi P.Apiņa augšminētajā rakstā manāmais sajukums rada nopietnas bažas, kas notiktu, ja ģimenes ārsts kādu no mums nosūtītu uz dūņu terapiju? Vai tur ārstētu mūs, vai tomēr dūņas?

 Latvijas Psihoterapeitu biedrības valde